Mana pēdējā dziesma

2009-08-25

Jau tajos arhaiskajos laikos, kad gāju skolā, bija zināms, ka skaņas ātrums var būt ļoti dažāds – atkarībā no apstākļiem, kuros šī skaņa izplatās. Pērkona negaisa laikā man vecāki teica, ka katras trīs sekundes starp zibeni un dārdu nozīmē vienu attāluma kilometru no zibens spēriena vietas līdz vietai, kurā atrodos es. Spirtā skaņa pārvietojās ātrāk, aukstumā – lēnāk, bet dzelzī – vēl par kārtu ātrāk nekā spirtā.

Taču laiki un tikumi mainās, un tāpat mainās arī fizikas likumi. Reizēm tie mainās, zinātniekiem atklājot jaunus faktus un atspēkojot agrākas maldīgās teorijas, piemēram, stīgu teoriju kā nekam nederīgu idiotismu atmeta vēl ilgi pirms manas dzimšanas. Tikām citos gadījumos mainās pati daba un likumi līdz ar to. Tā bija ar skaņas ātrumu, kurš vienkārši kādu dienu sāka pazemināties. Gaisā nekādu būtisku pārmaiņu nebija, atmosfēras spiediens bija stabils kā dolāra kurss, bet skaņas ātrums strauji sāka sarukt.

Sākotnēji tā nebija nopietna problēma – kāda gan principā starpība, vai tu pērkonu izdzirdi pēc piecām vai pēc desmit sekundēm. Taču, ātrumam turpinot kristies, pamazām cilvēki sāka neērtības just arvien vairāk. Turklāt sliktākais bija tas, ka skaņas ātrums vairs nebija nemainīgs. Reizēm gadījās, ka kāda skaņa kaut kur gaisā sapinās un aizkavējās nevis par desmit sekundēm, kā tas būtu vēl normāli, bet pat par vairākām stundām. Tikām citkārt skaņai sāka rasties nosliece apsteigt pašai sevi. Cilvēks vēl nebija paspējis pateikt to, ko viņš domāja, kad skaņa jau bija izplatījusies pa visu telpu. Kā tas vispār kļuva iespējams, neviens īsti izskaidrot nevarēja – ka skaņa izplatījās bez tās teicēja darbības.

Kad skaņai vairs īsti uzticēties nevarēja, runāšana diezgan ātri sāka atmirt. Kāda gan jēga ir runāt, ja tu nezini, vai tavus vārdus otrs cilvēks vispār dzirdēs un vai gadījumā nesanāks tā, ka tie samainīsies vietām, pilnīgi izmainot tevis teiktā domu. Kāds gan vairs bija labums no mūzikas, ja to nevarēja dzirdēt un pat klausoties to caur austiņām, kad tai praktiski nebija jāveic nekāds attālums, tu tāpat visbiežāk neko jēdzīgu dzirdēt nevarēji. Protams, allaž atradās avangardisti, kuri turpināja muzicēt, apgalvojot (biežāk – rakstveidā), ka šāda brīvā māksla esot pārākais mākslas veids.

Tieši skaņas trūkums bija mazākā bēda, lielākās problēmas sagādāja pēkšņa skaņas parādīšanās tur, kur tādai nevajadzētu būt. Piemēram, iet cilvēks pa ielu, un izdzird, ka tam no aizmugures tuvojas tīģeris. Cilvēks pārbīstas, metas bēgt (it kā viņam būtu cerības apsteigt lielo strīpaino), lai gan patiesībā nekāda tīģera tur, protams, nav. Arī dzīvniekiem problēmu pietika – tie, kas pārvietojās, pamatā izmantojot dzirdi, bija pamatīgās sprukās. Rezultātā visas pārējās maņas kļuva daudz vērtīgākas, bet ar labāko dzirdi apveltītās sugas strauji sāka izmirt. Pavisam bēdīgi klājās putniem, kas ar dziesmām pievilināja pretējo dzimumu, domājams, ka skaņas sabrukuma rezultātā izmira ļoti daudzas dziedātājputnu sugas, lai gan neviens par to sevišķi tajā laikā nesatraucās, jo cilvēkus vairāk uztrauca viņu pašu problēmas.

Tā kā bija skaidrs, ka adekvātu risinājumu skaņas dīvainībām nebija, cilvēki pamazām sāka paši savu dzirdi bloķēt – kāda gan jēga no maņas, kura tikai sagādā liekas problēmas. Mazāk radikālie izmantoja ausu aizbāžņu, ekstrēmākie – nodarīja bojājumus savam ķermenim. Lai ieviestu kaut kādu kārtību šajā jautājumā, ANO ģenerālasambleja pieņēma lēmumu uzlikt cilvēkiem par pienākumu nēsāt speciālu dzirdes bloķētāju. Jāpiezīmē, ka „apkurlotāju”, kā internetā iesauca šo ierīci, ražoja kompānija, kura piederēja Mikaela Fuentesa (ANO karaļa) labākajam draugam, bet šai tēmai tagad nepievērsīšos. Ne visiem šāds piespiedu pasākums patika, un bija daudz protestu. Cilvēki, lai paustu savu attieksmi, radīja iespējami skaļas un iespējami pretīgas skaņas, cerot, ka agrāk vai vēlāk tās nonāks līdz Mikaela Fuentesa ausīm. Nonāca tā vai nenonāca, tas ir labs jautājums, uz kuru diemžēl nevarēšu atbildēt.

Man pašam bija apmēram 20 gadu, kad sākās visa šī padarīšana, līdz ar to es piederu pēdējai paaudzei, kura vēl zina, kas tas tāds ir – skaņa. Agrākos laikos kurlmēmiem cilvēkiem bija diezgan grūta dzīve, bet tagad mēs visi esam tādi. Vai vismaz gandrīz visi – neskaitot tās retās grupiņas, kas mitinās džungļos un joprojām vismaz izliekas, ka tām ir kāds labums no klausīšanās un runāšanas. Man līdz šādam radikālismam ir tālu – pēdējo reizi es paudu kādu artikulētu skaņu droši vien pirms gadiem trīsdesmit. Starp citu, aizmirsu pieminēt, ka „apkurlotājam” dažus gadus vēlāk sekoja arī „mēmotājs”, kas nodrošināja to, ka cilvēki ne tikai nevarēja dzirdēt citu radītas skaņas, bet arī paši pārstāja tādas izdvest, tādējādi atbrīvojot pasauli no nevajadzīga trokšņa piesārņojuma.

Vai skaņas pazušana kaut kā ietekmēja manu dzīvi? Domāju, ka nē. Ja es būtu sekojis vecāku pamudinājumam un izvēlējies oratora karjeru, tas man būtu droši vien kaitējis daudz vairāk. Tomēr tiesa kas tiesa – rādīt auditorijai prezentācijas un runāt ar auditoriju nav gluži viens un tas pats. Vai arī nebija viens un tas pats. Tajā profesijā, ko izvēlējos es, runāšana nekad nebija tik svarīga. Citi cilvēki man apkārt gan runāja, to es atzīstu, bet man pašam runāt nevajadzēja. Turklāt es jau nebiju ilgi šajā darbā nostrādājis, līdz runāšana atkrita pavisam. Neteikšu, ka es to nožēlotu – klausīties nebeidzamajās mācītāju runās (slikti apmaksātas un līdz ar to – vienveidīgas un slikti iestudētas) un pakaļpalicēju vaimanās (vienveidīgas un uz nerviem krītošas) daudz prieka nesagādāja. Nedaudz bēdīgāk bija tas, ka līdz ar normālu skaņu man zuda iespēja klausīties metālu, bet ar to man nācās samierināties. Kur tie laiki, kad no datora skaļruņiem man skanēja:
„He was turned to steel
In the great magnetic field
Where he traveled time
For the future of mankind”
Skumji, ka Oziju vairs nevar dzirdēt, tik ļoti skumji. Patiesībā tik skumji, ka man pat turpināt negribās. Nospļauties man par to, ka putniņi nedzied un ka cilvēki nevītero par mīlestību. Nevajadzēja man ieminēties par Black Sabbath. Kā es kādreiz dienām ilgi dreijāju “Vol.4”, tā ka kaimiņi man visi ienīda. Un kā viņi visi, nolāpītie draņķa gabali, priecājās, kad es vairs to nevarēju klausīties. Daudzi no viņiem tagad ir sen miruši, un dažus no viņiem es pat pats apraku, bet man no tā vieglāk nekļūst. “Apklusini to kviecēju!”, “Tevi taču pārņēmis nelabais!” tā viņi man teica, bet es griezu tikai skaļāk un skaļāk. Un nekas, ka reizēm es pats nemaz šīs dziesmas nedzirdēju, es zināju, ka kāds tās dzirdēs, ka kādam Ozijs sniegs savu glāstu, pat ja ne tieši man. Un no tā kļuva vieglāk. Bet tikai uz neilgu brīdi, jo tad mani pārņēma dusmas, tādas dusmas, ka es izsviedu laukā pa logu savu datoru, lai dabū tā naidīgā pasaule, kas man atņēma vienīgo mana mūža mīlestību. Un tagad, kad esmu tev atklājis šo savu noslēpumu, arī šo savu datoru es izmetīšu laukā pa logu, un tikai sev vienam dziedāšu to, ka esmu dzelzs cilvēks. Dziedāšu bez skaņas, dziedāšu bez vārdiem.
“Heavy boots of lead
Fills his victims full of dread
Running as fast as they can
Iron man lives again!”