Kazhes pierakstu burtnīca

"Radio Āfrika" ir ne tikai viens no stilistiski daudzveidīgākajiem, bet arī no zināmākajiem grupas "Akvarium" ierakstiem. Muzikāli tu šeit sastapsi gan tipiskas jaunā viļņa kompozīcijas ( «Искусство быть смирным», kuras piedziedājums esot kādas Talking Heads dziesmas tulkojums), gan džeziskas variācijas ar progresīvā roka elementiem (ne velti šajā albumā piedalās ievērojamie padomju džezmeņi Igors Butmans un Sergejs Kurjohins), gan diezgan izteikts arēnu roks (teju vai zināmākā Akvarium dziesma - "Рок-н-ролл мёртв", kura savā skanējumā ir pavisam ne-akvariumiska), gan pirmskara mūzikas noskaņās ieturētā "Мальчик Евграф", gan dziesmas ar austrumnieciskiem motīviem. Līdz ar to, ja man būtu jāizmanto kāda nodreijāta klišeja (un es nekad nepalaižu garām iespēju būt neizturami un nepiedodami banālam), es teiktu - "Radio Āfrika" ir Akvarium "Baltais albums" (pieņemot, ka teju vai katrai grupai ir kāds ieraksts, kurā parādās daudz muzikālu stilu un tie visi allaž tiek salīdzināti ar bītlu slaveno "dubultripuli").
Patiesībā līdzīgi kā tas ir ar jau minēto White Album, būtiskākais rādītājs, lai tu par šo ierakstu būtu sajūsmā, ir tava tolerance pret visiem te sastopamajiem mūzikas stiliem. Man ar to kopumā sevišķu problēmu nav, taču vienlaikus izbaudīt šo albumu kā vienotu veselumu man kaut kā neizdodas. Teju vai katru dziesmu atsevišķi varu klausīties ar lielāko prieku, bet visu albumu no vietas - kaut kā ne tik ļoti gribas dzirdēt. Kur tur vaina - varu jautāt tev, varbūt varēsi sniegt man atbildi uz šo jautājumu, jo pats īsti skaidrību nerodu. Varbūt manai gaumei te ir par daudz jaunā viļņa, varbūt arī nē. Ja kas, aizmirsu pieminēt, dažās šī ieraksta dziesmās var just, ka Grebenščikovs bija sācis ietekmēties no sava "skolnieka" - Viktora Coja, velkot diezgan spēcīgas paralēles starp "Akvarium" un "Kino" mūziku. Protams, tas nav nekas sevišķi pārsteidzošs, ievērojot to, ka tajā laikā Grebenščikovs ar Coju daudz tusēja un vismaz viena dziesma šajā albumā tika radīta Coja klātbūtnē.