Return to the Mysterious Island
Manam iecienītākajam "kvestu" žanram nudien aizvadītā desmitgade nav bijusi sevišķi laba - kādreiz viens no populārākajiem spēļu veidiem tagad atrodas kaut kur dziļā dibenplānā un diezgan drošs šķiet apgalvojums, ka visi šī žanra šedevri jau ir radīti.
"Atgriešanos Noslēpumu salā" iepazinām tālab, ka Liene kādu dienu paziņoja, ka viņai gribas uzspēlēt kādu kvestu. Un tā sanāca, ka izvēle krita par labu šai 2004.gadā izdotajai spēlei (kurai eksistē arī turpinājums). Spēles darbība norisinās uz neapdzīvotas salas, kurā savulaik nokļuva slavenā Žila Verna romāna "Noslēpumu sala" varoņi. Bērnības gados man šī bija viena no iecienītākajām grāmatām, tāpēc interese iepazīt šo spēli bija diezgan liela). Spēles darbība gan nenorisinās Verna romāna laikos, bet mūsdienās, kad uz šīs salas (kura Verna grāmatas beigās gāja bojā vulkāna izvirduma rezultātā) nonāk jauna sieviete vārdā Mina, kas cietusi kuģa katastrofā. Sievietes mērķis ir tradicionālais - tikt mājās. Lai to izdarītu, viņai būs jāapēd teju visas uz salas sastopamās dzīvības formas, jāapmētā ar akmeņiem pērtiķi un pēcāk jāārstē viens pērtiķis (kuru pilnīgi iespējams tieši pati Mina arī ir ievainojusi), jāatrod kapteiņa Nemo līķis, jācīnās ar robotiem, kurus arī radījis kapteinis Nemo un jāatrisina vesela virkne dažādu mīklu.
Attiecībā uz mīklām spēlei ir viens liels trumpis - daudzviet šeit ir iespējami dažādi risinājumi un dažādas pieejas, proti, vienu un to pašu mērķi tu vari sasniegt dažādos veidos. Nevar teikt, ka spēles sižets līdz ar to pārstāj būt lineārs (tā tas nav), bet vismaz rodas lielākas brīvības sajūta. Ar to ir saistīts arī spēles mīnuss - te ir pārāk daudz objektu, kurus Mina var paņemt un bieži nav īsti skaidrs, kāpēc tev ir jāizdara šis vai tas. Reizēm ir arī tā, ka spēle tev dod mājienus, ka tev, piemēram, jāizārstē pērtiķis, taču nav īsti skaidrs, kāda būtu Minas motivācija šo pērtiķi ārstēt. Un netrūkst arī "gļukainu" momentu - ieskaitot to, ka ja tu ar smilšakmeni sašķaidi vienīgo gatavo kokosriekstu, tu vairs nevari savākt pietiekami daudz pārtikas, lai varētu pietiekami labi paēst un iziet spēli. Kas attiecas uz gļukiem, ir šeit arī dīvaināki momenti - piemēram, tu vari ugunskurā apdedzināt pašgatavotus ķieģeļus, bet pašgatavotu māla trauku sagatavošanai tas pats ugunskurs vairs nav pietiekami karsts.
Jāatzīst, ka spēles gaitā diezgan pamatīgi izmantojām hintu palīdzību, galvenokārt tādēļ, ka pārāk bieži vienkārši nav skaidrs, kādi ir tavi kā spēlētāja mērķi un ko īsti tev tagad vajadzētu darīt.
No tehniskā viedokļa - spēle ir veidota "taupīgo" spēļu stilā ar fiksētajiem iepriekšģenerētajiem skatiem, kuros tu vari tikai grozīt savu skatpunktu, bet ne pārvietoties, tīri vizuāli tā ir realizēta pietiekoši veiksmīgi, patika arī zīmētās ainas. Mīklas lielākoties ir diezgan kvestiem tradicionālas, nekā pārāk negaidīta, bet kopumā pietiekoši interesanti.
Gala secinājums - nav slikts kvests, bet ne vairāk. "Syberia" pilnīgi noteikti ir liekama citā, daudz augstākā plauktiņā.
"Atgriešanos Noslēpumu salā" iepazinām tālab, ka Liene kādu dienu paziņoja, ka viņai gribas uzspēlēt kādu kvestu. Un tā sanāca, ka izvēle krita par labu šai 2004.gadā izdotajai spēlei (kurai eksistē arī turpinājums). Spēles darbība norisinās uz neapdzīvotas salas, kurā savulaik nokļuva slavenā Žila Verna romāna "Noslēpumu sala" varoņi. Bērnības gados man šī bija viena no iecienītākajām grāmatām, tāpēc interese iepazīt šo spēli bija diezgan liela). Spēles darbība gan nenorisinās Verna romāna laikos, bet mūsdienās, kad uz šīs salas (kura Verna grāmatas beigās gāja bojā vulkāna izvirduma rezultātā) nonāk jauna sieviete vārdā Mina, kas cietusi kuģa katastrofā. Sievietes mērķis ir tradicionālais - tikt mājās. Lai to izdarītu, viņai būs jāapēd teju visas uz salas sastopamās dzīvības formas, jāapmētā ar akmeņiem pērtiķi un pēcāk jāārstē viens pērtiķis (kuru pilnīgi iespējams tieši pati Mina arī ir ievainojusi), jāatrod kapteiņa Nemo līķis, jācīnās ar robotiem, kurus arī radījis kapteinis Nemo un jāatrisina vesela virkne dažādu mīklu.
Attiecībā uz mīklām spēlei ir viens liels trumpis - daudzviet šeit ir iespējami dažādi risinājumi un dažādas pieejas, proti, vienu un to pašu mērķi tu vari sasniegt dažādos veidos. Nevar teikt, ka spēles sižets līdz ar to pārstāj būt lineārs (tā tas nav), bet vismaz rodas lielākas brīvības sajūta. Ar to ir saistīts arī spēles mīnuss - te ir pārāk daudz objektu, kurus Mina var paņemt un bieži nav īsti skaidrs, kāpēc tev ir jāizdara šis vai tas. Reizēm ir arī tā, ka spēle tev dod mājienus, ka tev, piemēram, jāizārstē pērtiķis, taču nav īsti skaidrs, kāda būtu Minas motivācija šo pērtiķi ārstēt. Un netrūkst arī "gļukainu" momentu - ieskaitot to, ka ja tu ar smilšakmeni sašķaidi vienīgo gatavo kokosriekstu, tu vairs nevari savākt pietiekami daudz pārtikas, lai varētu pietiekami labi paēst un iziet spēli. Kas attiecas uz gļukiem, ir šeit arī dīvaināki momenti - piemēram, tu vari ugunskurā apdedzināt pašgatavotus ķieģeļus, bet pašgatavotu māla trauku sagatavošanai tas pats ugunskurs vairs nav pietiekami karsts.
Jāatzīst, ka spēles gaitā diezgan pamatīgi izmantojām hintu palīdzību, galvenokārt tādēļ, ka pārāk bieži vienkārši nav skaidrs, kādi ir tavi kā spēlētāja mērķi un ko īsti tev tagad vajadzētu darīt.
No tehniskā viedokļa - spēle ir veidota "taupīgo" spēļu stilā ar fiksētajiem iepriekšģenerētajiem skatiem, kuros tu vari tikai grozīt savu skatpunktu, bet ne pārvietoties, tīri vizuāli tā ir realizēta pietiekoši veiksmīgi, patika arī zīmētās ainas. Mīklas lielākoties ir diezgan kvestiem tradicionālas, nekā pārāk negaidīta, bet kopumā pietiekoši interesanti.
Gala secinājums - nav slikts kvests, bet ne vairāk. "Syberia" pilnīgi noteikti ir liekama citā, daudz augstākā plauktiņā.
2009-12-04
comments powered by Disqus