Ascenseur pour l`échafaud
Par šo filmu es uzzināju vēl sen pirms manās acīs iekrita Luija Malla vārds. Proti, tajā laikā, kad pirmo reizi izdzirdēju Mailsa Deivisa vārdu. Ja nemaldos, man pat kādā diska vajadzētu būt šīs filmas skaņu celiņam, kura autors nav neviens cits kā džeza vēsākais vecis.
"Lifts uz ešafotu" bija Malla debijas filma, uzņemta, kad šis režisors bija jaunāks nekā es tagad. Diezgan depresīvi ir apzināties, ka pat režisūrā mans tagadējais vecums nav nekāds mazais. Bet labi - šī nebūtu īstā vieta, kur gausties, ka esmu vecs sakārnis.
Filma ir depresīvs "film noir" stila detektīvstāsts, kas stāsta par kādu ieroču ražotājkompānijas darbinieku, kas kopā ar savu mīļāko - direktora sievu - izplānojis priekšnieka slepkavību un to arī diezgan veiksmīgi paveic. Slepkavība tiek pastrādāta pietiekoši pārliecinoši, lai to varētu pasniegt kā pašnāvību, bet jau savā automašīnā Žiljens konstatē, ka viņš aizmirsis visai redzamā vietā virvi, ar kuru bija iekļuvis priekšnieka kabinetā. Tālab viņš steidz atpakaļ ēkā, paņem virvi jau apmierināts dodas atkal prom, kad ēkas apsargs, dodoties prom uz nedēļas nogali, izslēdz ēkā elektrību, iesprostojot Žiljenu liftā. Tikām viņa mīļākā Florānsa (Žanna Moro) nenojauš, kas ir noticis, un sāk satraukties par pazudušo mīļāko, un viņu pārņem šaubas, ka vīrietis vienkārši nobijies no uzdevuma un aizbēdzis. To vēl vairāk pastiprina apstāklis, ka Florānsa redz (kā viņa domā) Žiljenu pabraucam viņai garām savā mašīnā ar stūra ziedu pārdevēju uz blakus sēdekļa. Taču patiesībā Žiljens, protams, joprojām mēģina izkļūt no lifta, bet viņa mašīnu paspējis aizdzīt jau minētās puķu meitenes bojfrends. Kad Žiljenam beidzot izdodas tikt no ēkas ārā, viņu visai ātri saķer policija, bet ne par to noziegumu, ko viņš patiešām pastrādājis, bet gan par kādu citu, kura vaininieks ir auto zaglis. Un te viņam ir diezgan bezcerīga situācija, jo Žiljena alibi ir tāds, ka to atklāt varētu būt diezgan problemātiski.
Kā jau tas attiecīgā perioda kino ir raksturīgs, pēc mūslaiku izpratnes darbība tajā nenorisinās diez ko ātri - Žiljens nav nekāds Makgaivers un izdomāt, kā tikt laukā no lifta, puslīdz operatīvi viņš gluži vienkārši nespēj, tikām Florānsa klīst pa dažādām ieskrietuvēm, mēginot atrast aizbēgušo vīrieti.
Neatkarīgi no tā, kāds ir filmas temps, "Ascenseur pour l`echafaud" ir ļoti aizraujoša filma, un viens no tās lielākajiem plusiem ir Mailsa Deivisa mūzika, kas skan tiesi tur un tieši tādā veidā, kā tai vajag skanēt. Protams, lielā mērā tās pieskaņotība ir saisīta ar to, ka mūzika tika ierakstīta, Mailsam un viņa pavadošajam ansamblim skatoties šo filmu, proti, katra nots šeit pilda savu uzdevumu savā iepriekš noteiktā vietā. Un šis noteikti ir viens no skumjākajiem "vēsā" džeza ierakstiem, ko, protams, veicina ne pārāk dzīvespriecīgais šīs filmas saturs.
No līdz šim noskatītajām trim Malla filmām visas trīs ir bijušas ļoti spēcīgas kino lentes, tā ka neatliks man nekas cits, kā vien turpināt savu pazīšanos ar šo franču kino klasiķi.
Noteikti varu tev šo filmu rekomendēt, ja tev patīk klasiskie Hičkoka darbi, mazāk - ja esi "jaunā viļņa" cienītājs, jo ar to šai filmai ir mazāk saistības.
"Lifts uz ešafotu" bija Malla debijas filma, uzņemta, kad šis režisors bija jaunāks nekā es tagad. Diezgan depresīvi ir apzināties, ka pat režisūrā mans tagadējais vecums nav nekāds mazais. Bet labi - šī nebūtu īstā vieta, kur gausties, ka esmu vecs sakārnis.
Filma ir depresīvs "film noir" stila detektīvstāsts, kas stāsta par kādu ieroču ražotājkompānijas darbinieku, kas kopā ar savu mīļāko - direktora sievu - izplānojis priekšnieka slepkavību un to arī diezgan veiksmīgi paveic. Slepkavība tiek pastrādāta pietiekoši pārliecinoši, lai to varētu pasniegt kā pašnāvību, bet jau savā automašīnā Žiljens konstatē, ka viņš aizmirsis visai redzamā vietā virvi, ar kuru bija iekļuvis priekšnieka kabinetā. Tālab viņš steidz atpakaļ ēkā, paņem virvi jau apmierināts dodas atkal prom, kad ēkas apsargs, dodoties prom uz nedēļas nogali, izslēdz ēkā elektrību, iesprostojot Žiljenu liftā. Tikām viņa mīļākā Florānsa (Žanna Moro) nenojauš, kas ir noticis, un sāk satraukties par pazudušo mīļāko, un viņu pārņem šaubas, ka vīrietis vienkārši nobijies no uzdevuma un aizbēdzis. To vēl vairāk pastiprina apstāklis, ka Florānsa redz (kā viņa domā) Žiljenu pabraucam viņai garām savā mašīnā ar stūra ziedu pārdevēju uz blakus sēdekļa. Taču patiesībā Žiljens, protams, joprojām mēģina izkļūt no lifta, bet viņa mašīnu paspējis aizdzīt jau minētās puķu meitenes bojfrends. Kad Žiljenam beidzot izdodas tikt no ēkas ārā, viņu visai ātri saķer policija, bet ne par to noziegumu, ko viņš patiešām pastrādājis, bet gan par kādu citu, kura vaininieks ir auto zaglis. Un te viņam ir diezgan bezcerīga situācija, jo Žiljena alibi ir tāds, ka to atklāt varētu būt diezgan problemātiski.
Kā jau tas attiecīgā perioda kino ir raksturīgs, pēc mūslaiku izpratnes darbība tajā nenorisinās diez ko ātri - Žiljens nav nekāds Makgaivers un izdomāt, kā tikt laukā no lifta, puslīdz operatīvi viņš gluži vienkārši nespēj, tikām Florānsa klīst pa dažādām ieskrietuvēm, mēginot atrast aizbēgušo vīrieti.
Neatkarīgi no tā, kāds ir filmas temps, "Ascenseur pour l`echafaud" ir ļoti aizraujoša filma, un viens no tās lielākajiem plusiem ir Mailsa Deivisa mūzika, kas skan tiesi tur un tieši tādā veidā, kā tai vajag skanēt. Protams, lielā mērā tās pieskaņotība ir saisīta ar to, ka mūzika tika ierakstīta, Mailsam un viņa pavadošajam ansamblim skatoties šo filmu, proti, katra nots šeit pilda savu uzdevumu savā iepriekš noteiktā vietā. Un šis noteikti ir viens no skumjākajiem "vēsā" džeza ierakstiem, ko, protams, veicina ne pārāk dzīvespriecīgais šīs filmas saturs.
No līdz šim noskatītajām trim Malla filmām visas trīs ir bijušas ļoti spēcīgas kino lentes, tā ka neatliks man nekas cits, kā vien turpināt savu pazīšanos ar šo franču kino klasiķi.
Noteikti varu tev šo filmu rekomendēt, ja tev patīk klasiskie Hičkoka darbi, mazāk - ja esi "jaunā viļņa" cienītājs, jo ar to šai filmai ir mazāk saistības.
2010-01-07
comments powered by Disqus