Kazhes pierakstu burtnīca

Atbilstoši šīs grāmatas ievadam krievu valodā, Klauss Mercs ir ievērojamākais mūsdienu Šveices rakstnieks. Varbūt tā arī ir, bet šī grāmata man neko diži ievērojama nešķita. Jā, tas ir patiešām ļoti īss un kompakts romāns, kurā visai oriģinālā veidā izstāstīta kādas dzimtas vēsture vairākās paaudzēs. Kamēr 20.gadsimta sākuma rakstnieki būtu šai tēmai veltījuši 1500 lappuses un aprakstījuši katru nebūtiskāko detaļu, Mercs kā īsts Džona Keidža skolnieks šeit atstāj tikai pašu minimālāko, pašu nepieciešamāko, pašu koncentrētāko informācijas daļu. Šī grāmata stāsta par vienu no kalnu ciematu lielākajiem postiem - deģenerāciju, kam par iemeslu ir laulības radinieku starpā. Tā stāsta par šo tēmu bez sevišķas moralizēšanas un bez sevišķas vērtēšanas, tiktāl viss būtu labi.
Bet vienlaikus tādam lasītājam kā man tā krīt uz nerviem ar to, ka pa visām porām laukā spiežas, ka Mercs savā būtībā ir drīzāk dzejnieks - viņa rakstīšanas maniere manai gaumei ir pārāk poētiska, pārāk gribētos pat teikt - pavirša, un lasīt grāmatu nav interesanti, kā rezultātā vienīgais tās glābiņš ir tās īsumā. Protams, es apzinos, ka visticamākais es šo autoru vienkārši nesaprotu, ka ar bagātīgāku kulturālo bagāžu apveltītam cilvēkam šis Merca "gandrīz romāns" šķitīs šedevrāls un neatkārtojams. Bet es neesmu tas cits cilvēks, es esmu es pats un līdz ar to ja man grāmata šķiet garlaicīga, man ir vienalga, kādi tam ir bijuši iemesli - ja es to neesmu izbaudījis, kālab lai es to sauktu par šedevru?