Izrāde, kas nav par latviešiem. Vientulīgie rietumi

Kad pasūtīju biļetes uz šo izrādi, nebiju piefiksējis, kā tā veidota pēc Mārtina Makdonas lugas. Ja tu gadījumā nezinātu, kas tas Makdona par putnu, pastāsīšu tev sekojošo: viņš ir mūsdienu zināmākais īru dramaturgs, kas savu roku iemēģinājis arī kino lomā, pēc paša scenārija uzņemot, manuprāt, lielisko "In Bruges". Līdz ar to tajā brīdī, kad uzzināju, ka došos uz viņa lugu, sāku no tās gaidīt, ka tā būs vienlaikus ļoti smieklīga un ļoti smaga, ar savu černuhas devu. Šajā ziņā man nenācās vilties, lai arī sevišķā sajūsmā par izrādi neesmu.

Kāds ir tās sižets? Tās galvenie varoņi ir divi brāļi - Kolmans un Veilins, kuri viens ar otru pagalam nesatiek. Izrāde sākas, brāļiem (pa vienam) pārnākot mājās no tēva bērēm - vecajam vīram Kolmens "nejauši" ar bisi sašķaidījis galvu, bet Veilins kļuvis par visa tēva īpašuma mantinieku. Protams, neko grandiozs šis īpašums nav - totāli nolaista māja, kurā pat ģeoslēpni es nebūtu gājis meklēt un drusku skanošā. Taču jāņem vērā apstāklis, ka nevienam no brāļiem nav nekā līdzīga arodam vai ienākumiem, līdz ar to Veilins ar savu mantojumu ir kļuvis visnotaļ iedomīgs, ko it īpaši ietekmē viņa iedzimtais kaitinošais skopums. Ar ko brāļi nodarbojas izrādes laikā? Dzer kandžu, lamājas viens ar otru, skatās televīziju, reizēm aprunājas ar ciema mācītāju, kurš ir pamatīgs alkoholiķis, bet citādi diezgan labs cilvēks, un fantazē par Gerlīnu - emo-pusaudzi, kura viņiem tirgo kandžu (pamatā gan tikai Veilinam, ko Kolmenam nav naudas, bet viņš regulāri patukšo brāļa krājumus, atšķaidot to ar ūdeni). Tālāk stāstīt būtu jau pārkāpums no spoilēšanas viedokļa.
Tātad izrādē piedalās četri aktieri. Vilis Daudziņš ir Kolmens - rupjš, nekaunīgs, nežēlīgs (un runājošs tādās pat intonācijās kā pensionārs no Salacgrīvas "Latviešu mīlestībā"), kamēr Ģirts Krūmiņš ir Veilins - glums un nepatīkams skopulis. Visas dzīves garumā abi brāļi to vien darījuši kā viens otram ieriebuši, līdz ar to nav arī brīnums, ka viņu abu dzīve ir viens vienīgs epic fail. Vairis Piņķis atveido mācītāju Velšu - daudz simpātiskāku personāžu nekā abi lugas galvenie varoņi, kuram gan, protams, trūkumu arī netrūkst un kuru moka nebeidzamas ticības krīzes. Visubeidzot Jana Čivžele kā Gerlīna.

Vizuāli izrāde ļoti pārliecinoša - ar ļoti autentiskām bomžatņika dekorācijām un autentiskiem bomžatņika tēliem. Manai gaumei gan pārāk melni (un es neesmu saules stariņš), pa brīžam vulgaritāte bija pretīga - ieskaitot ainu, kurā brāļi kopīgi skanās porno filmu (un īpaši pretīga bija sižeta līnija par suni - te man pat gribētos piesaukt mācītāja Velša uzvārda brāli Irvingu Velšu, kas kaut ko tādu arī noteikti varētu uzrakstīt). Plus vēl to pašu varēja izteikt uz pusi īsākā izrādē, jo šādā veidā sanāca arī drusku nogarlaikoties. Turklāt vēl Daudziņš man šoreiz ne pārak patika - faktiki pat mazāk kā visi trīs pārējie aktieri, kas viņam nav labs rādītājs.

Vai Hermanis darīja pareizi, attiecinādams šo izrādi uz latviešiem (skat nosaukumu)? Grūti teikt, bišķi jau šķiet, ka tas varētu būt mārketinga triks, lai gan nav grūti pieņemt, ka no dzīves realitātes te ir daudz. Vai man ir nepieciešams ar šo realitāti tik ciešs kontakts? Domāju, ka nē.
2010-01-28
7.0
comments powered by Disqus