Kazhes pierakstu burtnīca

Cielēna memuāru otrā grāmata stāsta par laika posmu no 1905.gada revolūcijas absolūtā sabrukuma līdz Latvijas neatkarības pasludināšanai. Pats Cielēns lielāko daļu šī laika pavadīja ārpus Latvijas teritorijas - gan Sanktpēterburgā, gan Rietumos - Londonā, Briselē, Berlīnē, Šveicē, Parīzē, iekškrievijā visur turpinot "fight for the cause". Šajos gados Cielēns aktīvi sāka darboties kā publicists, rakstīja virknei pusnelegālo latviešu preses izdevumu, aktīvi pievērsā meņševikiem, tika sastapis Ļeņinu, tusēja ar visādiem ietekmīgiem ļaudīm, mēģināja atgūt Latvijai sarkanos strēlniekus, novēršot viņus no boļševisma un tā tālāk. Cielēna pozīcijas teju visos jautājumos man šķiet pieņemamas, kas laikam arī ietemē par labu manu attieksmi pret viņa grāmatām - nezinu, vai es tās atzītu par labām, ja būtu, piemēram, nacionālkonservatīvi noskaņots.
Šajā grāmatā man bija interesanti iepazīt pirmskara un revolūcijas laika Krieviju, turklāt Cielēns, kurš principā bija pret Oktobra revolūciju, bet par Februāra revolūciju, pats atzīst, ka pagaidu valdība nebija darījusi gandrīz neko, lai jauniekaroto demokrātiju Krievijā varētu noturēt un to neatdotu boļševikiem, kuriem demokrātija no sākta gala vajadzīga nebija. Un skaidrs, ka atteikums nodrošināt tautām pašnoteikšanās tiesības no pagaidu valdības puses bija viens no tiem soļiem, kas veicināja to, ka strēlnieku vairums pārgāja boļševiku pusē, jo lai nu kurš, bet Ļeņins solīt mācēja.
Interesanti ir arī Cielēna novērojumi par ārzemēs redzēto - tautu tikumiem un paražām pirms Pirmā pasaules kara, ļaužu attieksme pret tolaik strauji noritošo bruņošanos un viņu valstu imperiālistiskajām tieksmēm. Īsi sakot - vērtīga lasāmviela.