Kazhes pierakstu burtnīca

Nīla Džordana režisētā "The End of the Affair" ir kārtējais pierādījums tam, ka nav iespējams uz priekšu pateikt, vai kāda filma sanāks laba vai slikta. Džordans pilnīgi noteikti ir labs režisors - savas karjeras gaitā viņš ir radījis gan tādu blokbāsteru kā "Intervija ar vampīru", gan populāro indie filmu "Breakfast on Pluto". Filmas aktieru ansamblis - Ralfs Fīnss, Džulianna Mūra, Stīvens Rī - arī ir gana iespaidīgs. Filmas mūziku uzrakstījis Maikls Nīmans - ilggadigais Pītera Grīneveja partneris. Un visubeidzot filmas scenārija pamatā ir Greima Grīna romāns, par kuru biju stāvā sajūsmā. Un ko tas dod viss kopā? Filmu, kuru labākajā gadījumā var nosaukt par viduvēju.
Filmas sižets lielos vilcienos grāmatai ir uzticīgs - Fīnss spēlē Morisu Bendriksu - greizsirdīgo rakstnieku, Mūra ir Sāra - viņa bijusī mīļākā, kura Bendriksu joprojām mīl, bet kāda solījuma dēļ nedrīkst ar viņu satikties, un Rī ir Henrijs - nožēlojamais Sāras vīrs, valsts ierēdnis. Liela dala dialogu un 1/1 pārņemti no grāmatas, un tomēr ļoti daudz kas ir šeit sačakarēts. Sāksim jau ar to, ka reliģiskā tēma, kuru Grīns izspēlē kolosāli, šeit tiek ievērojami notrulināta. Kaut vai ar to, ka Misters Smaits, kuru Sāra regulāri apmeklē, filmā ir gluži parasts mācītājs, kamēr grāmatā par Sāras pievēršanos reliģijai ir atbildīgs vīrietis, kurš sludina racionālismu un noliedz Dieva pastāvēšanu. Līdz ar to arī Sāras "brīnums" no Smaita tiek pārcelts uz Pārkisa puiku, bet tas tad ari nav vairs tik liels brīnums kā grāmatā, jo tā objektam pašam tas nav tik liels šoks. Vēl pie pārmainītajām sižeta lietām varu pažēloties par Sāras mātes iztrūkumu filmā, par to, ka filmas beigas pamatīgi izčakarē pārveidotā Sāras slimība - tā ir pārāk stiepta un bezjēdzīga.
Bet galvenais filmas trūkums nav tikai tās scenārijā - to skatoties mani neatstāja sajūta, ka iesaistitajām personām viss ir gaužām vienaldzīgi. Fīnsam pietrūka naida, Mūras mīlestībai - ticamas kaisles, Rī varbūt daudz maz atbilda Henrijas tipāžam, bet vienlaikus starp viņu un Fīnsu pastāvošās atšķirības filmā bija tik ļoti neizteiktas, ka nebija skaidrs, kur tad ir pretruna starp šiem varoņiem. Īsi sakot - teju vai viss, ko šo filmu veidojot varēja sačakarēt, šeit ir ticis sačakarēts. Filma nav gluži katastrofāli slikta, bet tā ir viena no tām filmām, kuras vienkārši nav sevišķa iemesla skatīties - pēc kvalitātes tā labākajā gadījumā ir tāda filma, ko televīzijā rādīt pēcpusdienā, kas mani ļoti apbēdina, jo tiešām no tās biju gaidījis kaut ko vairāk. Laikam jau - nevajag gaidīt, un tad ir labāk. Bet šis nav tas gadījums, kad man filma būtu patikusi arī tad, ja no tās neko izcilu gaidījis nebūtu.