Bright Young Things
Iespējams, vakardienas nogale nebija īstais laiks, lai skatītos vienalga kādu filmu. Kad nežēlīgi sāp galva un nepieciešamas vairākas minūtes, lai saņemtos piecelties no gultas un piespraust laptopu pie elektrības, skatīties filmu nav īpaši viegli. No otras puses - kaut ko taču darīt vajag, nevaru taču es 14 stundas vienkārši novalstīties pa gultu. Tāpēc no visām uz Slovākiju līdzi paņemtajām filmām man vislabāk piemērotā šķita "Bright Young Things". Pirmkārt, filma ir angļu valodā un ja es uz brīdi aizveru acis, tāpat varu saprast notiekošo. Otrkārt, esmu lasījis Ivlina Vo romānu "Grēcīgā miesa", pēc kura motīviem tapusi filma, līdz ar to gana labi esmu pazīstams ar saturu, kas atkal jau atļauj vieglāk uztvert šo filmu.
Vai Frajam - vienam no iecienītākajiem angļu komiķiem - izdevās veiksmīgi uzmērīt režisora bikses? Atbilde meklējama kaut kur pa vidu starp "jā" un "nē". Pie filmas plusiem varu atzīmēt lielisku aktieru ansambli un filmas atmosfēru, vieglu, muļķīgu, vispār filma šķiet esam viens kārtīgs retro gabals. Galvenais mīnuss - nez no kurienes izrautais happy end, no kura grāmatā nebija ne miņas.
Par ko tad īsti ir šī filma? Tās galvenais varonis ir Adams Saimss - rakstnieks un žurnālists, kura dzīve ir vienas vienīgas šūpoles - te viņam ir nauda, lai viņš varētu apprecēt Ninu Blantu, te nav, un tas iet riņķī un riņķī. Adams ņem dalību tā sauktajā "bright young things" grupā - proti, bagātu dīkdieņu, kas laika posmā starp pirmo un otro Pasaules kariem allaž atradās dzeltenās preses uzmanības centrā ar saviem tusiņiem, aizraušanos ar alkoholu un narkotikām un nenopietnību. Taču vismaz Adama gadījumā tik rožains viss gluži nebija, cik var saprast, lielā mērā Adams = Ivlins Vo.
Filma ļoti labi izmanto trāpīgas frāzes iz Vo repertuāra, līdz ar to asprātība te burtiski dzirksteļo, taču kopumā filma veido diezgan pamatīgu putru un no sava pamatmateriāla tā būtu varējusi kļūt arī par labāku kino darbu. Proti, nav īsti skaidrs, kāpēc Frajam vajadzēja ekranizēt tieši šo grāmatu, ko viņš ar filmu gribēja pateikt un vēl jo vairāk - kāpēc viņam bija nepieciešams filmu noplicināt ar standarta sentimentālu nobeigumu.
Vai Frajam - vienam no iecienītākajiem angļu komiķiem - izdevās veiksmīgi uzmērīt režisora bikses? Atbilde meklējama kaut kur pa vidu starp "jā" un "nē". Pie filmas plusiem varu atzīmēt lielisku aktieru ansambli un filmas atmosfēru, vieglu, muļķīgu, vispār filma šķiet esam viens kārtīgs retro gabals. Galvenais mīnuss - nez no kurienes izrautais happy end, no kura grāmatā nebija ne miņas.
Par ko tad īsti ir šī filma? Tās galvenais varonis ir Adams Saimss - rakstnieks un žurnālists, kura dzīve ir vienas vienīgas šūpoles - te viņam ir nauda, lai viņš varētu apprecēt Ninu Blantu, te nav, un tas iet riņķī un riņķī. Adams ņem dalību tā sauktajā "bright young things" grupā - proti, bagātu dīkdieņu, kas laika posmā starp pirmo un otro Pasaules kariem allaž atradās dzeltenās preses uzmanības centrā ar saviem tusiņiem, aizraušanos ar alkoholu un narkotikām un nenopietnību. Taču vismaz Adama gadījumā tik rožains viss gluži nebija, cik var saprast, lielā mērā Adams = Ivlins Vo.
Filma ļoti labi izmanto trāpīgas frāzes iz Vo repertuāra, līdz ar to asprātība te burtiski dzirksteļo, taču kopumā filma veido diezgan pamatīgu putru un no sava pamatmateriāla tā būtu varējusi kļūt arī par labāku kino darbu. Proti, nav īsti skaidrs, kāpēc Frajam vajadzēja ekranizēt tieši šo grāmatu, ko viņš ar filmu gribēja pateikt un vēl jo vairāk - kāpēc viņam bija nepieciešams filmu noplicināt ar standarta sentimentālu nobeigumu.
2010-03-09
comments powered by Disqus