Notting Hill

Grūti teikt, kā tas sanāca, ka šo superslaveno romantisko komēdiju noskatījos vairāk nekā desmit gadus pēc tās iznākšanas. Laikam jau skolas gados nebiju tieši tāda rakstura un noskaņojuma cilvēks, lai skatītos filmas ar Hjū Grānta līdzdalību - smukulītim Hjū tomēr bija nedaudz cita auditorija. Tagad varu godīgi atzīt, ka Grānts daudzās filmās patiešām ir labs - nekas, ka viņš allaž atveido vienu un to pašu personāžu, jo ar savu lomu viņš galā tiek vienkārši lieliski. Protams, tas nebūt nenozīmē, ka Hjū Grānta līdzdalība būtu filmas kvalitātes rādītājs - gluži otrādi, šis ir viens no tiem angļu aktieriem, kuram vēlme kļūt par zvaigzni otrpus okeānam bieži ir likusi iesaistīties labākajā gadījumā neizteiksmīgās filmās, bet visai bieži arī pilnīgās kakās.
Par laimi "Notting Hill" nav viens no tiem gadījumiem - šī tomēr ir filma, kas tapusi Anglijā, filma, kurai scenāriju rakstījis Ričards Kērtiss, kas atbildīgas arī par Black Adder, Love Actually un nesenākā laikā - par "The boat that rocked". Ja kas, šajā filmā ir vismaz viens aktieris, kas nesen redzēts "Laivā". Tas ir velsiešu aktieris Rajs Efans, kas "Notting Hill" atveido galvenā varoņa dzīvokļa biedru - stipri aptaurētu antisociālu tipāžu, bet the Boat that rocked viņš ir lieliskais Gavin jeb Radioviļņu karalis.
Nevaru nepieminēt, ka "Notting Hill" Grānta pretspēlētēja ir neviena cita kā deviņdesmito gadu Holivudas viena no spožākajām zvaigznēm - Džulija Robertsa. Jāpiezīmē, ka šī ir viena no tām aktrisēm, kuru filmas man kā likums nepatīk. Zinu, ka viņa (vismaz tolaik) par savām lomām saņēma vienkārši nereālus miljonus, taču man viņas aktieres izcilība tā arī nav kļuvusi skaidra.
Tātad, Grānta varonis šajā filmā ir tipisks Grānta varonis - kautrīgs un ne pārāk uzkrītošs vīrietis, kuram pieder ceļojumu grāmatu veikals (kas šķiet piederīgs tieši tai pat pasaulei, kam "High Fidelity" plašu bode). Robertsas varone tikām ir visai līdzīga pašai Robertsai - pasaulslavena aktrise, kas pelna miljonus un kuru nomocījusi preses uzmanība. Un tad viņi satiekas, kad viņa iegriežas viņa veikalā nopirkt kādu dranķīgu ceļojumu grāmatu, bet pāris ainas vēlāk viņš viņai uz blūzes izlej apelsīnu sulu. And that is the beginning of a beautiful friendship.
Vai mums kā skatītājiem ir skaidrs, kurp tas viss novedīs? Laikam jau ir. Vai ir interesanti sekot tam, kā tas turp novedīs? Lielākoties jā, reizēm filma ir patiešām asprātīga - kaut vai tajās ainās, kad Grānta varonis izliekas par žurnālistu no izdevuma "Horse & Hound". Vai filma kā vienots veselums ir smieklīga un aizraujoša? Tā - ne gluži. Ne viss nostrādā, ekrāna ķīmijas starp varoņiem, manuprāt, nedaudz pietrūkst, plus var pažēloties par pārāk salkanu un banālu muzikālo noformējumu. Jā - šī ir tā filma, no kuras ir Ronana Kīnana dziesma ar sēdēšanu uz soliņa... Līdz ar to šī nebūt nav perfekta komēdija, taču arī ne sliktākā no vieglajām vakara filmām, ko man nācies skatīties.
2010-03-18
6.5
comments powered by Disqus