Adam, One Afternoon, and Other Stories
Diezgan interesanti sanāca - šo grāmatu lasīju kā nākamo pēc Roalda Dāla "Desmit stāstiem par lidošanu", un izrādījās, ka abi stāsti krājumi viens ar otru ļoti labi saskan. Gluži tāpat kā Dāla gadījumā, šeit mums ir darīšana ar ievērojamu autoru viņa karjeras pirmsākumos, kad viņš vēl tikai veidojas kā rakstnieks un tikai pamazām iegūst saviem vēlākajiem darbiem raksturīgās iezīmes. Turklāt arī tematiski ir daudz līdzību - ne velti šajā grāmatā vairāki stāsti tiek veltīti 2.Pasaules karam, tiesa, no nedaudz cita skatpunkta nekā Dāla gadījumā. Un vismaz daži stāsti diezgan mierīgi būtu varējuši pārvietoties no vienas grāmatas uz otru. Kaut vai Kalvino stāsts par Argentīnas skudru - es pavisam skaidri spēju iztēloties, kā kaut ko tamlīdzīgu būtu uzraksījis Dāls. Tāpat - stāstu "Viens no trijiem vēl ir dzīvs". Tiešām interesanta sakritība, ka paņēmu šīs divas grāmatas bibliotēkā reizē un vēl arī lasīju tās vienu pēc otras. Vai arī tā nav sakritība, jo sakritību nav? Katrā ziņā pieredze ir īpatnēja.
Ja tā labi padomā, zināma līdzība starp Dāla un Kalvino daiļradi ir novērojama arī vēlākos viņu darbos, taču tādu tuvību kā šajās agrīnajās grāmatās citur laikam vairs neatradīsi. Dāls vēlāk kļuva melnāks un šokējošāks, bet Kalvino aizrāvās ar dažādiem literāriem eksperimentiem.
Šeit tikām viņš ir vēl diezgan neeksperimentāls, taču bišķi dīvains gan. Jau sākot ar krājumu ievadošo stāstu "Ādams, kādu pēcpusdienu", kura varonis piedāvā meitenei kā dāvanas visdažādākos kukaiņus un rāpuļus, kas viņai diez vai varētu šķist jauki, Kalvino liek lasītājam saprast, ka viņam darīšana nav ar vienkāršu autoru. Un arī tas, kā viņš pasniedz stāstus par partizāniem, ir ļoti īpatnēji. Vispār šī ir no tām grāmatām, ko vajag izlasīt, lai saprastu, kur tieši ir tās sāls, un no mana stāstījuma te nav sevišķas jēgas. Toties ir skaidrs, ka ar to ļoti labi var sākt pazīšanos ar Kalvino - jo grāmata ir pietiekami aizraujoša, lai to varētu izlasīt vienā pūtienā un vienlaikus pietiekami vienkārša, lai varētu saprast, ko autors ar to vēlējies pateikt. Ok, varbūt ne vienmēr, bet šajā grāmatā ir daudz mazāk slāņu nekā vēlākos šī autora darbos, te ir līdzīgi kā ar, teiksim Captain Beefheart mūziku - varbūt pirmais veikums nav tas veiksmīgākais, taču caur to tu vari pamazām mācīties saprast, kā šo autoru lasīt. Un Italo Kalvino noteikti ir no tiem autoriem, kuru darbus IR vērts lasīt.
Ja tā labi padomā, zināma līdzība starp Dāla un Kalvino daiļradi ir novērojama arī vēlākos viņu darbos, taču tādu tuvību kā šajās agrīnajās grāmatās citur laikam vairs neatradīsi. Dāls vēlāk kļuva melnāks un šokējošāks, bet Kalvino aizrāvās ar dažādiem literāriem eksperimentiem.
Šeit tikām viņš ir vēl diezgan neeksperimentāls, taču bišķi dīvains gan. Jau sākot ar krājumu ievadošo stāstu "Ādams, kādu pēcpusdienu", kura varonis piedāvā meitenei kā dāvanas visdažādākos kukaiņus un rāpuļus, kas viņai diez vai varētu šķist jauki, Kalvino liek lasītājam saprast, ka viņam darīšana nav ar vienkāršu autoru. Un arī tas, kā viņš pasniedz stāstus par partizāniem, ir ļoti īpatnēji. Vispār šī ir no tām grāmatām, ko vajag izlasīt, lai saprastu, kur tieši ir tās sāls, un no mana stāstījuma te nav sevišķas jēgas. Toties ir skaidrs, ka ar to ļoti labi var sākt pazīšanos ar Kalvino - jo grāmata ir pietiekami aizraujoša, lai to varētu izlasīt vienā pūtienā un vienlaikus pietiekami vienkārša, lai varētu saprast, ko autors ar to vēlējies pateikt. Ok, varbūt ne vienmēr, bet šajā grāmatā ir daudz mazāk slāņu nekā vēlākos šī autora darbos, te ir līdzīgi kā ar, teiksim Captain Beefheart mūziku - varbūt pirmais veikums nav tas veiksmīgākais, taču caur to tu vari pamazām mācīties saprast, kā šo autoru lasīt. Un Italo Kalvino noteikti ir no tiem autoriem, kuru darbus IR vērts lasīt.
2010-03-29
comments powered by Disqus