Kazhes pierakstu burtnīca

Kā cilvēkam, kas jau ne pirmo gadu ar interesi seko Džeka Vaita muzikālajai (un ne vienmēr tikai muzikālajai) darbībai, man kaut vai principa pēc vien obligāti bija jānoskatās Vaita pirmās slavenās grupas - The White Stripes koncertfilma "Under Great White Northern Lights", kas dokumentē grupas pēdējo tūri pa Kanādu. Jā, tieši tā, pa Amerikas ziemeļu kaimiņvalsti, kura tradicionāli no jeņķiem izpelnās ne tās glaimojošākās replikas.
Šī nav gluži tipiska koncertfilma, kaut vai tāpēc ka rādīts mums tiek nevis viens koncerts, bet gan fragmenti no visas tūres, kas caurvīti ar intervijām ar Džeku Vaitu un viņa māsu Megu. Ja kas - es tā domāju, un kālab gan Džeks un Mega nesauktos par brāli un māsu, ja viņi viens otru kā tādus uztver? Kur tur ir problēma?
Labi, ne par to. Mega filmā kā jau allaž vairāk klusē nekā runā, kamēr Džeks vārās par viņiem abiem, dažādu ne pārāk aktuālu lietu starpā pievēršoties arī tam, kas ļauj viņam sevi turēt labā muzikālajā formā - pastāvīga neērtību un ierobežojumu radišana, lai pārvarētu un motivētu sevi pašu. Tāpat viņš stāsta par to, kā viņa grupā viss vienlaikus ir saplānots un notiek spontāni, un citas interesantas nianses. Un tam visam klāt - sirdi plosoša White Stripes mūzika.
Nekā tāda fenomenāla filmā laikam jau nav - White Stripes cienītājus tā diez vai pārsteigs ar kaut ko jaunu, bet vienlaikus tā ir viena no tām filmām, ko es labprāt redzētu savā disku plauktā.