Fauteuils d`orchestre

Sāku pildīt vienu no uzdevumiem savā 101 uzdevuma sarakstā - proti, skatīties Francijas izvirzītās filmas Akadēmijas balvai par gada labāko filmu svešvalodā. Sāku ar 2007.gadā "Orķestra vietām", filmu, kas 2007.gadā tika līdz shortlist (9 filmu saraksts), bet pie nominācijas tomēr netika.
Filma tipiski franciskā stilā stāsta par cilvēcisko attiecību problēmām. Galvenā tās varone ir jauna sieviete no laukiem, kas sāk viesmīles darbu Teātra kafejnīcā - iestādē, kurā mēdz iegriezties visdažādākie cilvēki, sākot no fiziska darba strādniekiem un beidzot ar Alēnu Delonu. Jāatzīst, ka Delons filmā diemžēl nepiedalās (un neviens aktieris, kas viņu atveidotu, arī nē). Taču kafejnīcas apmeklētāju vidū kolorītu personāžu tāpat netrūkst un viņu vidū jāizceļ (tālab, ka viņiem ir liela loma šajā filmā):
- vecs vīrs, kuram tagad ir pavisam jauna mīļākā, kurš pēc sievas nāves izlēmis pārdot savu mūža garumā savākto mākslas kolekciju ("I started as a cabbie, now I don`t want to end up as a museum guard");
- viņa dēls, kurš pret tēvu izturas diezgan naidīgi, jo tēvam viņa kolekcija vienmēr bijusi svarīgāka par paša bērniem;
- tēva mīļākā, kura savulaik bijusi mīļākā arī dēlam. Iespējams, viņa tiecas pēc vecā vīra naudas, taču viņš viņai šķiet arī interesantāks cilvēks nekā viņa dēļs;
- pusmūža sieviete, kas gadiem ilgi ir bijusi "saistīta ar mākslu" - veikusi visādus nekvalificētus darbus, lai būtu tuvāk māksliniekiem. Patlaban viņa ir naktssardze koncertzālē, un lielāko daļu laika viņa pavada, klausoties uz austiņām vecu franču estrādes mūziku;
- slavena seriālu aktrise, kura vēlas izsisties kino. viņai ir diezgan smags raksturs un nosliece uz histērijām, un viņa pati sevi uzskata par labāku nekā seriāli, kuros viņa piedalās;
- amerikāņu kino režisors (kuru atveido slavenais, nu jau nelaiķis, režisors Sidnijs Polaks), kurš nodarbojas ar kāstingu savai jaunajai filmai par Simonu Bovuāru un Žanu Polu Sartru, seriālu aktrise par visām varēm grib šajā filmā iekļūt;
- slavens un veiksmīgs koncertpianists, kuram ir noriebies viņa dzīves "glam", kurš vēlas vienkārši spēlēt klavieres un pārstāt būt publiska persona. Taču viņa sievai, kura ir veltījusi visu viņu laulības laiku vīra talanta un slavas izkopšanai, šāda attieksme nemaz nepatīk.
Lai arī personāžu šeit ir diezgan daudz, katra no viņiem stāsts tiek izvērsts gana detalizēti un filma, kura pirmajā tuvinājumā šķiet garlaicīga un nepietiekami dinamiska, savus mērķus sasniedz, man bija saistoši sekot tam, kā tas viss izvērtīsies, jāatzīmē režisores (viņa arī - dialogu autore) trāpīgie teksti, un jāizceļ Valērija Lemersjē (seriālu aktrise) un Albērs Dipontels (pianists) - divi aktieri, kuru tēlojums filmu visvairāk ceļ uz augšu.
Filmai tomēr ir arī viens diezgan būtisks trūkums - Sesila de Frānsa, kas spēlē Džesiku jeb nosacīto filmas galveno varoni, mani atstāja pilnīgi aukstu - viņas varonē faktiski nebija pilnīgi nekā atmiņā paliekoša (lai gan - Cēzara balvai viņa bija nominēta, bet ko gan man nozīmē Francijas prestižākā kino balva, es taču esmu interneta blogeris amatieris, kuram autoritātes bijušas nebijušas).
2010-04-08
7.0
comments powered by Disqus