Kazhes pierakstu burtnīca

"Vodka Lemon" ir alkohola tirgotuve, kurā strādā Ņina - atraitne armēniete, viena no filmas galvenajām varonēm. Alkohols, ko pārdod "Vodka Lemon", patiesībā nav nekāds šņabis ar citronu, jo kam gan Armēnijā vajadzētu īstu "vodka lemon". Ņina kapos iepazīstas ar savu bēdu brāli Hamo - viņš arī ir atraitnis, pēc tautības kurds, un tāpat kā Ņina - pilnīgi bez naudas. Viņa pensija ir mazāka nekā 10 dolāri mēnesī, un vienīgais veids, kā viņš spēj izdzīvot, ir laiku pa laikam pārdodot utenī šo to no savas iedzīves - pamatā krieviem un par cenām, kas ir ievērojami zemākas par to, ko viņš vēlētos saņemt. Vienīgā cerība uz labāku nākotni viņam saistās ar dēlu, kas dzīvo Francijā un no kura viņš cer beidzot saņemt kādu naudas pārskaitījumu, taču šī cerība nešķiet sevišķi pamatota. Vienīgais, kas Hamo dzīvē tagad notiek, ir došanās uz kapiem, lai atstāstītu savai mirušajai sievai pēdējā laika ievērojamākos notikumus. Un kā jau tas filmās notiek, starp abiem visai bēdīgajiem varoņiem rodas mīlestība, un tā viņu blāvajās dzīvēs ienes vismaz nelielu saules stariņu.
Šī filma manā "kino apkārt pasaulei" projektā pārstāv Armēniju - valsti, kuras kino industrija pēdējās desmitgadēs nav sevišķi gozējusies saulītē. "Vodka Lemon" ir viena no tikai trim filmām, ko Armēnija pieteikusi Oskaram (nominācijas gan nav iegūtas) un vispār par Armēnijas kino daudz tu Latvijā nedzirdēsi. Savulaik Armēnijas kino gan bija visai slavens - Hamo Beknazrjana "Pepo" uzskatāms par vienu no pirmskara padomju kino šedevriem, Sergejs Paradžanovs bija viens no izcilākajiem padomju režisoriem, kuram nekad īsti neļāva izvērsties, un vispār padomju laikos armēņu kino netrūka drosmīgu vēsmu (kurus gan Maskavas roka ierobežoja, cik tik vien varēja). Diemžēl "Vodka Lemon" ne tuvu nav super drosmīga un ievērojama filma, un manās atmiņās tā sevišķu vietu ieņemt droši vien nevarēs. Tajā nebija nekā kaitinoša un nekā slikta, bet arī nekā sevišķi individuāla.