Kazhes pierakstu burtnīca

Šis ir viens no Greima Grīna ļoti ilgās literāta karjeras pēdējiem romāniem, bet jau iepriekš biju guvis pārliecību, ka arī savas rakstnieka karjeras norietā Grīns joprojām bija viens no 20.gadsimta Lielajiem. Grāmata savā ziņā ir daļēji autobiogrāfiska - tā stāsta par Lielbritānijas izlūkdienestu, kurā kādu laiku nokalpoja ari pats Grīns. Diezgan netradicionāls, vismaz man tā šķiet, ir grāmatas skatījums uz šo lietu un tās varoņa pozicionējums. Romāna galvenais varonis ir ne vairs tik jauns izlūkdienesta darbinieks Moriss Kāsls, kas iepriekš ilgstoši dzīvoja un strādāja Dienvidāfrikā, bet tagad ir atgriezies Londonā. Viņa sieva Sāra ir āfrikāniete, un tāds ir arī viņas dēls Sems, kuru Moriss visiem "pasniedz" kā savējo (viņam pašam bērnu nevar būt principā). Kā rakstīja Grins šīs grāmatas ievadā, viņš centās slepenā dienesta darbu parādīt ar tā rutīnu un bez iedomātās visur valdošās vardarbības un piedzīvojuma gara, ar ko slepeno dienestu slavenu padarīja Īans Flemings ar Džeimsu Bondu (jāpiezimē, ka viena atsauce uz Fleminga varoni ir arī šajā grāmatā). Taču tas nenozīmē, ka romāns būtu tipisks dīkdienības atstāstījums.
Kas te ir vairāk dīvaini - izrādās, ka nodaļā, kurā strādā Kāsls, ir informācijas noplūde un grāmatas gaitā izrādās, ka noplūdes vaininieks ir tieši Kāsls - un viņš līdz ar to nekļūst par negatīvo varoni, lai arī viņš nodarbojas ar to, ka izpauž savas valsts noslēpumus krieviem. Cik var saprast, vismaz zināmās robežās par pamatu šim romānam kalpoja paša Grīna kādreizējais priekšnieks - Kims Filbijs, kas bija viens no ievērojamākajiem padomju aģentiem rietumu specdienestos, kas arī emigrēja uz Savienību. Taču Kāsls, atšķirībā no reālā Filbija, nav komunists - viņš ar PSRS spēkiem sāka sadarboties Dienvidāfrikā, kad kāds komunists palīdzēja no valsts tikt projām Sārai, kurai atbilstoši tā laika aparteīda likumiem sakars ar Kāslu nekādā ziņā nebija pieļaujams. Ja nu kas - grāmatā ir diezgan daudz kritiskas attieksmes paušanas attiecībā pret to, kā rietumvalstis izturējās pret tā laika Dienvidāfriku.
Hmm, negribu kaut kā šobrīd daudz rakstit, jo Francija spēlē pret Meksiku un vismaz pagaidām Domeneka komandai kā parasti īpaši labi neiet. Labāk skatīšos futbolu, nevis te klārēšu kaut ko par "Human Factor". Ja gribēsi, izlasisi taču šo grāmatu pats. Ja kas - grāmata man patika, ne gluži gradiozi, bet pietiekami labi.