Kazhes pierakstu burtnīca

Turpinot lasit Greima Grīna darbus, šoreiz mani sasniedza viņa autobiogrāfiskā grāmata "Ways of Escape". Kā jau autors to min grāmatas ievadā, daļu tās fragmentu lasītāji būs iepazinuši viņa "standarta" grāmatu atkārtotu izdevumu priekšvārdos, un arī es, kas sevi vēl neuzskata par pārmērīgi lielu Grīna daiļrades pazinēju, vairākas šīs grāmatas epizodes patiešām pazinu. Vienā teikumā "Ways of Escape" var raksturot kā grāmatu ar saturu "kā tapa manas grāmatas". Diezgan maz šeit tu vari uzzināt par Grīnu kā personību, par viņa politisko nostāju, par viņa privāto dzīvi, bet daudz par to - kālab grāmatas A varonis B ir tāds, un kas autoru ietekmēja rakstit par to un to. Patiesibā - ļoti saistoša lasāmviela, ja autora daiļrade tev ir labi pazīstama. Tā kā es tagad jau esmu izlasījis tiešām diezgan daudz Grīna grāmatu, man lasīt "Ways of Escape" bija interesanti. Saistošas ir gan viņa jaunības dienu ainas, un autora paša izteiktā kritika par daudziem viņa darbiem, ieskaitot divus romānus, kurus autors pats atzina kā pagalam neizdevušos un nodrošināja to, ka tie nekad vēlāk netika pārizdoti. Tas, savukārt, liek domāt, ka man vajadzētu šīs divas grāmatas izņemt no lasāmo Grīna darbu saraksta, jo ir vairāk nekā mazticami, ka es tām varētu tikt klāt, un droši vien - nav jau arī vērts, ja autors pats atzina, ka par abām šīm divām grāmatām bija viena laba epizode. Daudz grāmatā tiek veltīts tam, kā Grīns ieguva katoļu rakstnieka reputāciju ar romānu "The Heart of the Matter". Un es varu tikai nokaunēties, ka šo grāmatu pamatīgi "noliku" savā aprakstā, nesaskatot tajā neko jēdzīgu. Vienīgais, ar ko sevi varu attaisnot - lasīju to pirms vairāk nekā sešiem gadiem, biju jauns, stulbs un ar sliktākām angļu valodas zināšanām nekā tagad. Droši vien būtu pareizi, ja es šo grāmatu izlasītu vēlreiz, un ļoti ticams, ka mans spriedums par to būs mainījies - jo ir mainījušies mani dzīves uzskati, esmu kļuvis mazāk naivs (lai arī ir naivi to rakstīt) un galvenais - mazāk paštaisns. Līdz ar to var saprast, ka daudz nesenāk lasītā "A burnt-out case" ir (kaut kāda mērā) autora sāpju kliedziens pēc "The heart of the matter" radītā sava publiskā tēla, kas viņam pašam radīja daudz diskomforta. Pavisam nepiespiestā formā, un nekautrējoties no savas visai vētrainās pagātnes, Grīns atstāsta dažādas ainas, kas norisinājušās bordeļos un kas saistītas ar narkotiku patēriņu. Bez slavināšanas, bez kaunināšanas, vienkārši reizēm šādi tādi fakti pasprūk. Un man tas nekādas problēmas nerada. Katrā ziņā, manuprāt - grāmata, kuru noteikti vērts izlasīt, ja esi iepriekš labi iepazinis autora daiļliteratūras darbus. Uzrakstīta viegli, asprātīgi. Varbūt nedaudz iespaidu par to sabojā pārāk gara vēsturiski politiska atstāstījuma daļa grāmatas vidū.