The Green Butchers

"Adam`s Apples" iespaidā noskatījāmies vēl vienu Andersa Tomasa Jensena filmu. Gaidījis noteikti no tās biju ko vairāk - tas pats režisors, lielā mērā - tie paši aktieri, atkal jau - melnā komēdija, un tomēr šī filma man ne tuvu negāja pie sirds tik labi kā "Ādama āboli". Sižetiski filma ir ļoti līdzīga "Svīnijam Todam" - tajā daudz laika tiek veltīts cilvēka gaļas izmantošanai uzturā, vienīgi šī filma sākas kā pilnīgi reālistisks stāsts, un patiesībā ari visa epopeja ar to, kā divi miesnieki sāk savā skārnī vistas gaļas vietā tirgot cilvēka gaļu, ir daudz reālistiskāka un tradicionālā izpratnē - ticamāka. Filmas varoņi ir divi draugi, kuri izlemj atvērt paši savu skārni, nevis strādat pie līdzšinējā saimnieka, kas viņus abus visu laiku pazemojis. Sākumā viņiem nekas nevedas, taču viss sāk mainīties, kad viens no viņiem klientam ir pārdevis lielu daudzumu cilvēka filejas. Sākotnēji viņš neko tādu nav plānojis darīt, bet traģiska nelaimes gadijuma dēļ viņš iepriekšējā vakarā bija saldētavā ieslēdzis elketriķi, atradis to no rīta mirušu un klientam satraukumā, nespējot atrast kādu labāku gaļu, pārdevis fileju no elektriķa kājas. Viss jau būtu nekas, ja neizrāditos, ka visiem šī gaļa ļoti garšo, un tā pamazām sviedru Svends (tā sauc šo varoni) sāk kļūt par slepkavniecisku maniaku, kurš izmanto katru iespēju ievilināt kādu cilvēku saldētavā. Tikām viņa partneris Bjarne prinicipā ir pret šādu pieeju, taču viņam netrūkst savu problēmu, ieskaitot garīgi atpalikušu dviņū brāli, kas nupat iznācis no slimnīcas, kur septiņus gadus pavadījis komā.
No sižeta apraksta tu droši vien nojaut, ka mana doma šādu filmu piedāvāt skatīties pie mums nakšņojošam kaučsērferim nebija sevišķi gudra. Taču es patiešām nezināju, ka "The Green Butchers" būs tik brutāla filma. Man gan patiesībā nav iebildumu pret brutalitāti kā tādu, bet šīs filmas gadijumā vienkārši ir jāatzīst, ka liela tās dala bija pārāk garlaicīga, lai es varētu šo filmu izbaudīt. Un tur bija tās problēma, nevis apstāklī, ka filma nebija pietiekami pozitīva. Ja tā būtu smieklīga, es pieciestu visādas riebīgas ainas, bet patiesībā tā bija tāda, ka nekādas baigās emocijas pēc tās noskatīšan;ās nepaliek. Vismaz dorši tagad zinu, ka apzināti tagad necentīšos noskatities vēl kādus Jensena darbus. Laikam jau tā nevajadzēja darīt in the first place.
2010-09-01
6.0
comments powered by Disqus