Kazhes pierakstu burtnīca

Tā kā kopš spēles jau pagājušas dažas dienas, emocijas ir nosēdušās un var cerēt, ka manas domas par piektdienas vakarā Skonto stadionā redzēto vairs īpaši nemainīsies. Un tālab varu uzrakstīt par to.
Uz oficiālām Latvijas izlases spēlēm nebiju bijis kopš 1997.gada 8.jūnija. Tolaik vēl izlase spēlēja Daugavas stadionā, skatītāji sēdēja uz koka soliņiem un vairums izlases "fanu" bija tērpušies hokeja kreklos - vai nu izlases vai vēl vecā Rīgas "Dinamo".
Uzskaitīšu konspektīvi to, kas no piektdienas vakara palika atmiņā:
- pie ieejas stadionā bija liela un lēna rinda, kuras dēļ nokavējām spēles sākumu. Paši bijām vainīgi, ka bijām tur tik vēlu, taču apsargu "caurlaidība" bija pārāk zema
- izrādījās, ka bijām nopirkuši biļetes fanu sektorā. Informācija sev pašam - fani atrodami H un I sektoros. Līdz ar to savas sēdvietas izmantot nesanāca, visu spēli stāvējām kājās.
- kopš 1997.gada ir parādījušies Latvijas izlases fani - ar bungām, dziesmām un megafonu. Repertuārs viņiem varētu būt plašāks (un radikāli!), bet patiesībā dziedāšana diezgan labi organizēta un kopumā tas man šķiet foršāk nekā hokeja atsevišķu frāžu skandēšana.
- diemžēl uz futbolu joprojām ir pieņemts iet, iepriekš kārtīgi "iesildoties". Personīgi man neviens piedzēries cilvēks netraucēja, bet atmosfēra stadionā patiešām ir tāda, ka ar meiteni (vai bērnu) es uz futbolu noteikti neietu. (protams, ka "lietošana" no līdzpaņemtiem traukiem, kas gan nav atļauti, turpinājās arī tribīnēs)
- ja ar acīm viss ir kārtībā, arī lētās vietas aiz vārtiem nav slikts variants, no kurienes skatīties futbolu. Mīnuss gan ir tāds, ka šajos sektoros (jo attiecīgie sektori ir tikai aiz vieniem no vārtiem) nav iespējams redzēt tablo un fanu dziedāšanas dēļ nav iespējams saklausīt diktora teikto - līdz ar to horvātu vārtu guvējus uzzināju jau tikai mājās - uz krekliem šiem uzvārdu nebija, pēc sejām neatpazīstu, diktoru nedzirdēju.
- man ļoti nepatīk, ka stadionā to vien dzirdi kā cilvēku sarunas par totalizatoru. Ne tādā ziņā, ka runātu, ka spēles rezultāts būtu sarunāts, bet šķiet, ka vairums tā saucamo sporta fanu pirmām kārtām ir totalizatora un tikai tad - futbola - fani.
- nesaprotu tos ļoti daudzos "līdzjutējus", kas no stadiona aiziet vēl pirms fināla svilpes. Pēc trešajiem horvātu gūtajiem vārtiem cilvēku "atplūšana" bija īpaši jūtama. Vai tiešām viņi bija gājuši uz šo spēli, gaidot Latvijas uzvaru? Bija taču skaidrs, ka horvāti ir neapstrīdami favorīti, kamēr Latvijas izlase pēdējā laikā rādījusi izteikti nepārliecinošu sniegumu, un es vismaz gāju skatīties futbolu, un man nebija tik svarīgi, ka spēlē nebija sevišķas intrigas par rezultātu.
- par pašu spēli: pirmajā puslaikā Latvijas izlase spēlēja līdzīgi kā kāda Andora vai Sanmarino - bez mazākās vēlmes uzbrukt, pastāvīgi piespiežoties pie saviem vārtiem. Tikai 2.puslaikā jau pie rezultāta 0-2 mūsējie sāka spēlēt aktīvāk un pat reizem presingot horvātu futbolistus. Neesmu nekāds taktiķis, bet, manuprāt, būtu bijis lietderīgi jau no spēles sākuma dot viņiem mazāk vietas un laika manevriem - ne jau pa galvu, pa kaklu mesties uzbrukumos, bet neļaut viņiem tik brīvi tuvoties Latvijas vārtiem. Otrajā puslaikā spēle beidzot kļuva kaut cik skatāma

Kopumā visus iespaidus varētu novērtēt uz 5/10, ne vairāk. Pagaidām vēl nezinu, vai iešu uz nākamajām kvalifikācijas cikla spēlēm.

Ā, un stadionā satiku divus skolasbiedrus - Mārci un Ivaru, kas mācījās vienu klasi virs mums. Atšķirībā no manis un Ziņģa, šie bija "īsti fani" - atradās fanu pūlī, dziedāja dziesmas, kliedza megafonā, dzēra no blašķes.