Kazhes pierakstu burtnīca

Tūrs Heijerdāls - lūk, tas bija viens vecis! Es neesmu no tiem ļaudīm, kam tīk teikt: "Eh, kā es apskaužu X, kā gribētos dzīvot viņa dzīvi." Bet šajā gadījumā teikšu - jā, es gribētu tā nodzīvot kā Heijerdāls. Un pulkstenis tikai tikšķ - laiks iet arvien uz priekšu, un es joprojām neko neesmu izmainījis šai pasaulē. Joprojām esmu standarta algots darbinieks ar 9-5 darbu, kas vakarā pēc darba skatās filmas, pavada brīvdienas ārpus pilsētas un reizi gadā dodas atvaļinājumā. Ar laiku, ar gadiem es droši vien nomierināšos un uzskatīšu, ka tā tam būs būt, ka viss ir kārtībā, ka daudziem klājas sliktāk nekā man un ka vispār jaunības maksimālisms ir stulbs un bezjēdzīgs. Bet vēl tā diena nav pienākusi. Vēl es neesmu gandarīts ar neko.
Es varētu sev šajā mirklī dod solījumu, apņemties break the cycle. Citādi - what`s the point? Tātad - līdz 2013.gada 18.novembrim man ir jākļūst par citu cilvēku. Vēl nezinu, kādu tieši. Nezinu, ko es vēlos ieraudzīt spogulī šajā dienā, bet tas noteikti nav tas pats es, kas šodien (tikai 3 gadus vecāks). Pieņemšu, ka 30 gadu slieksnis ir tas kritiskais punkts, līdz kuram man ir jāizlemj, pa kuru ceļu es vēlos iet. Ja nu tomēr nekas nebūs noticis un sava mūža ceturtajā desmitā es iesoļošu tāds pats - tad līdz ar manu 30.dzimšanas dienu tiks slēgts šis blogs, es pārstāšu skatīties filmas, pārstāšu klausīties mūziku, pārstāšu lasīt grāmatas, un oficiāli atzīšu - the dream is dead.
Vēl it kā ir laiks, bet vai pietiekami? Skaļi vārdi un solījumi - tas, protams, ir ļoti labi. Bet kur tie vedīs? Un vedīs jebkur? Ko es vēlos darīt ar savu dzīvi, lai tiešām varētu pēc trīs gadiem teikt - this is it! Esmu to paveicis, es esmu sācis savu dzīvi vadīt jēdzīgi. Kas man jāizdara? Jauns, labāk apmaksāts darbs? Automašīna no salona, nevis no plača? Savs uzņēmums? Kļūšana par tēvu? Kādā veidā lai es pārkāpju pāri tai sienai? Nav man šodien atbildes ne uz vienu no šiem jautājumiem. Ir tikai atrunas, kāpēc es nevarētu A, kāpēc es nevarētu B. Un domas - cik ļoti es šeit izklausos pēc vidusskolnieka ar maksimālista ambīcijām, bet mazu sajēgu par reālo pasauli.
Tādas, lūk, eksistenciālas pārdomas manī raisīja Tūra Heijerdāla filma par to, kā viņš ar savu komandu devās no Dienvidamerikas uz Polinēziju plostā "Kon-Tiki". Kas liek secināt - filma ir ļoti laba. Un vēl tas liek secināt - labi, ka zinu, ka šo manas lapas sadaļu neviens īpaši nelasa, un līdz ar to šis "apraksts" ir līdzvērtīgs ierakstam personīgajā dienasgrāmatā - tas nav izlikts sabiedriskai apskatei, un ja nu kāds nejauši to izlasīs, droši vien viņš/a tikai pasmiesies.