Leisure
Nezinu, kādu mūziku ir labāk klausīties, kad neesi īsti vesels. Sēdēt klusumā man kaut kā nepatīk, bet vienlaikus ir skaidrs, ka šādos apstākļos esmu vieglāk aizkaitināms un mazāk labdabīgi noskaņots, nekā citkārt. Varbūt tādēļ "Blur" debijas albums ir pat diezgan labs variants - ne pārāk smags ieraksts, no kura nevajadzētu gaidīt kaut ko super izcilu, bet vienlaikus tas nav arī nepieklājīgi slikts. Nezinu, vai man šobrīd ir paaugstināta temperatūra, bet tas, ka šī ieraksta skaņas reizēm sāk griezties ausīs, liek domāt - ka varētu būt gan. Jo nav jau "Blur" nekādi matainie metālisti, bet gan pavisam mierīgi un draudzīgi popsteri, kuri savā pirmajā platē vēl nav patentējuši sev tik raksturīgo britpopu daudz vairāk pievēršoties deju mūzikas ritmiem Madchester gaumē. Tā kā es neesmu attiecīgā stila mūzikas cienītājs, nav brīnums, ka man labāk tīk vēlāki Albarna, Koksona un pārējo puišu, kuru vārdus es nezinu, ieraksti.
Šis ieraksts diezgan pamatīgi cieš no tā, ka tas ir diezgan neizteiksmīgs - dziesmas ir pēc vienas šnites ar stipri vienveidīgu muzikālo pusi un to vienīgais saistošais elements bieži ir Albarna balss, jo jau tolaik viņš bija gana labs dziedātājs. Koksons? Neko sliktu par viņa māku spēlēt es, protams, teikt nevaru, bet tas, ko viņš spēlē, lielākoties ir diezgan generic un unmemorable. Ja arī kāda dziesma iesākas cerīgi, kā, piemēram, "Sing", parasti tā nekur īsti neprogresē un galvenokārt aizņem albumā vietu. Pa īstam interesanta man šķiet tikai albumu noslēdzošā "Wear me down", kurā ļoti savdabīgi kontrastē grupas ārdīšanās fonā un Albarna mierīgā un atslābinātā dziedāšana priekšplānā, un Albarns te dzied teju vai dievīgi.
Nekādu īstu iemeslu, kālab tev vajadzētu sekot "Blur" karjerai no viņu pirmajiem soļiem, man nav - vēlāk viņi izteikti kļuva labāki, un šajā konkrētajā gadījumā man nav īpaši interesanti novērot grupas attīstību - kā tā kļuva par to, ar ko tā ir slavena. Jo - šajā albumā ir diezgan maz no tā, kā dēļ vēlāk šie kļuva par (iespējams) labāko 90to gadu pirmās puses britu grupu.
Šis ieraksts diezgan pamatīgi cieš no tā, ka tas ir diezgan neizteiksmīgs - dziesmas ir pēc vienas šnites ar stipri vienveidīgu muzikālo pusi un to vienīgais saistošais elements bieži ir Albarna balss, jo jau tolaik viņš bija gana labs dziedātājs. Koksons? Neko sliktu par viņa māku spēlēt es, protams, teikt nevaru, bet tas, ko viņš spēlē, lielākoties ir diezgan generic un unmemorable. Ja arī kāda dziesma iesākas cerīgi, kā, piemēram, "Sing", parasti tā nekur īsti neprogresē un galvenokārt aizņem albumā vietu. Pa īstam interesanta man šķiet tikai albumu noslēdzošā "Wear me down", kurā ļoti savdabīgi kontrastē grupas ārdīšanās fonā un Albarna mierīgā un atslābinātā dziedāšana priekšplānā, un Albarns te dzied teju vai dievīgi.
Nekādu īstu iemeslu, kālab tev vajadzētu sekot "Blur" karjerai no viņu pirmajiem soļiem, man nav - vēlāk viņi izteikti kļuva labāki, un šajā konkrētajā gadījumā man nav īpaši interesanti novērot grupas attīstību - kā tā kļuva par to, ar ko tā ir slavena. Jo - šajā albumā ir diezgan maz no tā, kā dēļ vēlāk šie kļuva par (iespējams) labāko 90to gadu pirmās puses britu grupu.
2010-09-16
comments powered by Disqus