Kazhes pierakstu burtnīca

Esmu akls kopš dzimšanas,un mani priekšstati par fizisko pasauli veidojušies tikai no sapņiem. Ar to es esmu pārāks pr Tevi - es zinu, kāda patiesībā izskatās pasaule, bet tu par to domā tā, kā to apstrādā tavas smadzenes mijiedarbībā ar Tavām acīm. Un šajā ziņā Tu esi daudz aklāks par mani. Kāds naivums ir domāt, ka Tavas acis rāda patiesību! Kāds naivums ir domāt, ka jebkura cita cilvēka acis redz aptuveni to pašu ko Tu! Tam nav nekāda racionāla pamata - neviens zinātnieks Tev nevarēs precīzi aprakstīt, kā viņš redz tik primīvu priekšmetu kā otra dzīve būtne. Jā, dzīva būtne Zinātniekam un Tev ir tikai priekšmets, kamēr man tā ir tas, kas tā patiesībā ir. Tieši Tava brīnišķā spēja redzēt ir tā, kas Tevi dar aklu. Un Tev nav nekādu iespēju šo lietu glābt. Tu vari dzīvot melnā istabā, kurā neiespīdēs pat viens saules stariņš. Tu vari sev izdurt acis un sākt laidoņa dzīvi, bet Tavas atmiņas Tev liegs atbrīvoties. Tu esi noavējis! Pēdējais brīdis, kad Tu vēl varēji izlet kļūt par brīvu būtni, bija tad, kad tu pirmo reizi šajā pasaulē atvēri acis. Ja Tu būtu spējis iestāstīt savām smadzenēm, ka tām nav jāapstrādā nekādi saņemti mpulsi, arī Tu būtu varējis iet pa apskaidrības cļu. Bet tagad tas ir nokavēts. Basta. Hasta la vist. Adios, muchachos! It`s all over now, baby blue! Tu vari domāt, ka esi iepazinis miesisku mīlestību, Tu vari domāt ka Tavā dzīvē kaut kas patiešām notiek. Tu vari skaļi draugiem stāstīt par saviem iedomātajiem seksuālajiem piedzīvojumiem. Tu vari lietot tādu skanīgus vārdus kā "metamais", "peža", "daikts", bet ko Tu ar to patiesībā saproti? Tavās acīs - jā, tieši Tavās acīs - tas ir kaut kas nedaudz grēcīgs,nedaudz ailizegts un šausmīgi salds. Tā kā ābols, kuru Ieva noplūca Ēdens dārzā. Žē tikai, ka arī viņa ne ika nesaprata, ka tas patiesībā nebija nekāds ābols, ka viņa patiesībā neko nenoplūca, bet gan tika noplūkta pati. Vai Tu patiešām domā, ka mijiedarbība starp To, ko Tu sauc par savu lepnumu, un sievietes kājstarpi kaut ko ilgtermiņā nozīme? Kaut ko lielāku ā vienkārša bezmērķīga un bezjēdzīga sevis atražošana, vēlme sasniegt nemirstību ašā asurdākajā un bezjēdzīgākajā veidā, kādu vien var iedomāties! "Mēs dzīvojam caur saviem bērniem!" kur vēl iedomājama lielāka aplamība! Ņem vērā - Tev un Tavam bērnam nav pinīgi nekā kopīga, pat tas, ka Tu to sauc par "savu bērnu" ir aplami pašos pamatos. Tu sev radi ilūziju, kas ļauj domāt, ka nāve nav neizbēgama. Tam Tev var līdzēt reliģija, narkotikas, airaušanās ar pzeidozinātni un visādas citādas blēņas. Bet sirds dziļumos vakarā, kad Tu izsēdz gaismu un esi savā gultā viens un pamests - un tāds Tu esi arī tad, ja Tu sevi maldini ar fantāzijām, ka dzīvo vienās vienīgās seksuālās orģijās - tad Tu saproti, ka patiesībā Tu jau esi miris, un Tu saj`ūti gaisā nepatīkamu smaku, kura Tev liek domāt par visādām blēņām, ko piedāvā teevīzijas reklāmas. "Iztīrīs traipus ka nemetās!", "Mēs izskaudšim korpciju no visām dzīves sfērām!", "Viss būs labi!" Saukļi evi aprij, bet Tu taču zini, ka tie nav patisi. Tu tikai ļauj sevi atkal un atkal iezombēt, lai Tev būtu vieglāk kārtējo rītu piecelties uz darbu, izturēt deviņas vai desmit stundas Tava priekšnieka bezjēdzīgo gvelšanu (vai, ja nejaušība par priekšniekuir darījusi Tevi, gvelzt stundām ilgi absurdas nepatiesības, lai tikai nevajadzētu dzirdēt pašam savu īsto balsi), un tā Tu pūsti no galva,. Vai, pareizāk, esi jau sen sapuvis, tikai inerces pēc turpini izlikties, ka Tevī ir kāda dzīvība Tieši tāpēc Tev tik ļoti patīk filmas par vampīriem un zombijiem, jo Tu lieliski saproti, ka esi viens no viņiem - ka Tu pārtiec no cilvēku miesas, ka Tavas smadzenes nespēj veikt sarežģītākas darbības par absurdu izikšanos, ka ar Tevi kaut kas notiek.
Un tā Tu klīsti tumsā. Tikām Es sēžu un uz Tevi skatos. Nav būtiski, cik dimensijās es Tevi redzu, un vai Tevi labāk var raksturot kā izliektu vai ieliektu virsmu. Tu reizēm sajūti manu klātbūtni, bet aizbaidi to kā evēlamu domu, kas niederās Tavā kāršu naiņā. Pretējā gadījumā Tu varētu saprast, ka nekādā namiņa patiesībā nav un ka visu esību Tu sev apkārt iztēlojies tikai reklāmas iespaidā.
Bet vienreiz an Tava apātija ir pieriezusies! Kād Nuldzoers es nesos Tev virsū, lai sadrgātu to, ko Tu iedomājies esam par saviem kauliem. Tavas acis es atvērt vairs nespēšu, jo no galvaskausa dobumiem man pretī veras absolūts vakuums. Tukšums, nekuriene. Taču es vru vismaz Tev likt atskārst, ka nav vērts nodoties ilūzijām. Eds esmu mūžīgs, Tu - nē. Tu vari mani saukt ar Hitleru vai Žannu d`Arku. Tam nav nekās nozīmes, jo vārdi, kurus Tu domājies kaut kam piešķiram, Tavā izpratnē nav nekas vairāk kā miesas gabali. Vai Tu vēlētos pārgulēt ar Orleānas Jaunavu? Vai varbūt ar Trešā Reiha bendi?
Tas nav iespējams jau pašos pamatos, tāpēc ka šo pamatu nemaz nav. Un tāpēc Tu mani sauc par aklu un domā, ka dari man pakalpojumu, ziedojot piecdesmit santīmus neredzīgo pansionātam. Būtu Tu tos labāk ziedojis sev pašam! Protams, to Tu varētu darīt tikai tad, ja šie santīmi un Tu pastāvētu. Un pat vēl vairāk - ja jūs pastāvētu vienā pasaulē.
Atzīsti savu nāvi! Tā būs vieglāk mums visiem.

P.S. Šis stāsts tapis sekojošu apstākļu radīts:
- Mr. Freeman ietekmē
- Nupat izlasījis Mišela Velbeka Varbūt ir sala
- gultā ar 38.7 grādu temperatūru
- aizvērtām acīm

Neņem pie sirds drukas kļūdas un domas saraustījumu.