Kazhes pierakstu burtnīca

Ar "Who do you think we are" beidzās slavenākā un plašās publikas acīs ievērojamākā "Deep Purple" ēra. Protams, būtu pārspīlēti teikt, ka nekad vairs šī grupa neradīja nevienu izcilu albumu, un tomēr visi tālākie Mark`i īsti nespēj līdzināties klasiskajam septiņdesmito gadu sākuma grupas sastāvam, un pat tās šīs grupas inkarnācijas, kurās bija visi Mark II dalībnieki, nebija vairs īsti tas. Tiesa, šis albums apliecina to, ka Mark II savu laiku bija jau izdīvojis un grupas sastāva pārmaiņas varbūt kaut kādā ziņā bija pat nepieciešamas. Tas gan nenozīmē, ka grupai bija nepieciešama ērma Koverdeila parādīšanās, bet tā jau ir cita lieta.
Sāksim ar to, ka šajā albumā ir tikai viena patiešām labi iznāma DP dziesma - to ievadošā "Woman from Tokyo". Lai arī uz pārējo šī albuma dziesmu fona "Woman from Tokyo" neapšaubāmi spēj izcelties, tā tomēr ne tuvu nav pielīdzināma iepriekšējo albumu ievadiem - "Speed King", "Fireball" un "Highway Star". Kaut vai tāpēc, ka šī dziesma ir daudz lēnāka un mierīgāka par savām priekšgājējām. Un arī citas šī albuma dziesmas neizceļas ar baisu enerģijas līmeni, kas iepriekš Mark II bija viena no galvenajām atpazīšanās zīmēm. Tikām "Who do you think we are" ir daudz mierīgāks ieraksts, kas Deep Purple gadījumā nav pluss, jo grupas šarma liela daļa bija tieši tajā, cik ātri tā iepriekš spēlēja. Tikām šeit dziesmas vairāk balstās uz grūviem nekā uz rifiem, un patiesībā neviena tāda rifa, bez kura nav iedomājama grāmata "Roka ģitārspēles pamati", šajā albumā nav. Vienīgā dziesma, kurā Blekmors, Glovers, Lords un Peiss atlaiž pa kārtīgam, ir "Smooth Dancer", bet arī tajā prasītos pēc pārliecinošākas un skaļākas Gilana klātbūtnes - viņš te nav ne tuvu tas enerģijas pārņemtais maniaks, kas pirms gada vai diviem.
Klāt citiem netikumiem šajā albumā DP izceļas ar visai idiotiskiem dziesmu tekstiem, kuru sliktākais piemērs ir "Mary Long", kas par spīti diezgan lipīgajai melodijai, ir tekstuāli piederīga drīzāk Spinal Tap nekā Gilanam un bandai:
"How did you lose your virginity, Mary Long?
When will you lose your stupidity, Mary Long?"
Nenoliedzami, šī nav viena no Deep Purple spožākajām stundām, un tā ir diezgan laba vēstnese tam, kas grupu gaidīja jau tuvākajā nākotnē - ka tā vairs nespēja skriet pasaulei pa priekšu, bet bija spiesta sekot rokmūzikas tendencēm un lielākoties drīzāk atpalikt no tām, un ar laiku pārvērsties par vienu no tiem ansambļiem, ko visi dēvē par veciem perdeļiem, kas reizi gadā brauc uzstāties uz Rīgu.