The Battle Rages On
Jā, cīņa starp Blekmoru un Gilanu patiešām turpinās. Pēc iepriekšējā albuma izgāšanās kā komerciāli, tā mākslinieciski grupas biedri uzstāja Blekmoram, ka "Deep Purple" pastāvēšanai ir vitāli nepieciešama Gilana klātbūtne tajā. Blekmors nopūtās un pateica: "Labi, bet lai viņš nelien manās darīšanās!" Taču skaidrs, ka Gilans tajās līda, līdz ar to ātri vien pēc albuma ierakstīšanas no grupas aizgāja šoreiz jau Blekmors, vīlies savos ilggadīgajos cīņu biedros, kas nespēja saprast, ka Deep Purple ir Blekmora un nevis Gilana grupa. Labi, varbūt lietas apstākļi nebija gluži tādi, taču skaidrs ir tas, ka savā trešajā inkarnācijā Mark II sastāvā Deep Purple radīja vienu no savā vēsturē visvājākajiem ierakstiem, un vismaz daļēji pie vainas tur varētu būt ķīmijas trūkums grupas iekšienē. Ir gan, protams, piemēri, kad slikti savstarpēji sadzīvojuši mūziķi kopā rada šedevrus (piem., Bītlu "Abbey Road"), taču šis noteikti nav tas gadījums.
Viena no lietām, ko tu ļoti labi jūti, klausoties šo ierakstu, ir tā, ka grupas dalībniekiem pašiem nebija prieka, spēlējot šīs dziesmas. Tās bija tikai nepieciešamā nodeva, lai varētu doties kārtējā tūrē, kur spēlēt "Smoke on the Water" un "Highway Star". Līdz ar to šis albums ir izteikti garlaicīgs un vienmuļš. Varbūt kaut kādu prieku man sagādā tas apstāklis, ka no grupas skanējuma ir pazudušas pavisam tizlās vēsmas, kas pielīdzināja Deep Purple arena rock sliktākajiem pārstāvjiem, taču albums kā tāds ir nepanesami lēns un nesaistošs. Ir pāris dziesmas, ka nedaudz izceļas uz kopējā fona - "Anya" (pateicoties savam ievadam), "One Man`s Meat" (kura vairāk līdzinās tādai mūzikai, ko Deep Purple sāka spēlēt pēc Blekmora aiziešanas) un titulkompozīcija. Neviena no tām gan nepretendē uz Deep Purple klasiskas kompozīcijas statusu, taču tās vismaz ir nedaudz vairāk atmiņā paliekošas nekā viss tām apkārt izvietotais. Taču kopumā ieraksts cieš no tā, ka tajā nav nekādas saistošas saspēles starp Blekmoru un Lordu - viņi abi gan, protams, ierakstā ir klāt, bet ne viens, ne otrs necenšas rūpēties par jebkādiem pārsteigumiem. Gilans? Tāds neizteiksmīgs pusmūža vīrelis, kurš reizēm mēģina paņemt notis, kuras viņam sen vairs nav aizsniedzamas. Tas viss veido diezgan skumju ainu un albumu, kuru diez vai ir vērts klausīties.
Viena no lietām, ko tu ļoti labi jūti, klausoties šo ierakstu, ir tā, ka grupas dalībniekiem pašiem nebija prieka, spēlējot šīs dziesmas. Tās bija tikai nepieciešamā nodeva, lai varētu doties kārtējā tūrē, kur spēlēt "Smoke on the Water" un "Highway Star". Līdz ar to šis albums ir izteikti garlaicīgs un vienmuļš. Varbūt kaut kādu prieku man sagādā tas apstāklis, ka no grupas skanējuma ir pazudušas pavisam tizlās vēsmas, kas pielīdzināja Deep Purple arena rock sliktākajiem pārstāvjiem, taču albums kā tāds ir nepanesami lēns un nesaistošs. Ir pāris dziesmas, ka nedaudz izceļas uz kopējā fona - "Anya" (pateicoties savam ievadam), "One Man`s Meat" (kura vairāk līdzinās tādai mūzikai, ko Deep Purple sāka spēlēt pēc Blekmora aiziešanas) un titulkompozīcija. Neviena no tām gan nepretendē uz Deep Purple klasiskas kompozīcijas statusu, taču tās vismaz ir nedaudz vairāk atmiņā paliekošas nekā viss tām apkārt izvietotais. Taču kopumā ieraksts cieš no tā, ka tajā nav nekādas saistošas saspēles starp Blekmoru un Lordu - viņi abi gan, protams, ierakstā ir klāt, bet ne viens, ne otrs necenšas rūpēties par jebkādiem pārsteigumiem. Gilans? Tāds neizteiksmīgs pusmūža vīrelis, kurš reizēm mēģina paņemt notis, kuras viņam sen vairs nav aizsniedzamas. Tas viss veido diezgan skumju ainu un albumu, kuru diez vai ir vērts klausīties.
2010-10-26
comments powered by Disqus