Strēlnieku zvaigznājs
Reiz senos laikos (precīzāk - šī gada aprīlī) es sastādīju sarakstu ar 101 uzdevumu, ko veikt 1001 dienas laikā. Ir šajā sarakstā uzdevumi, kurus esmu izpildījis, ir tādi - kurus nekad nepildīšu, citus visticamākais neizpildīšu laikā. Un šajā sarakstā ir uzdevums - noskatīties visas Jura Podnieka režisētās filmas. Atbilstoši manai izpratnei šādas filmas ir 13:
- Šūpulis
- Brāļi Kokari
- Puikas, zirgos!
- Baltais „Ave Sol"
- Strēlnieku zvaigznājs
- Komandieris
- Veļ Sīzifs akmeni
- Vai viegli būt jaunam?
- Mēs / Soviets
- Krustceļš
- Pēcvārds
- Impērijas gals
- Klusuma stunda
Līdz šim biju redzējis tikai vienu - "Vai viegli būt jaunam?", plus Podnieka filmēto, bet Herca Franka režisēto "Par desmit minūtēm vecāks".
Redzēs, cik daudz šo lietu izdosies labot tuvākā mēneša laikā - atzīmējot Podnieka 60.jubileju tuvākajā laikā gaidāma vesela virkne viņam veltītu pasākumu un ir cerības, ka šo to man noskatīties izdosies. Diemžēl palaidu garām vienas no filmām rādīšanu LTV (kāds brīnums cilvēkam, kam mājās nav televizora), bet uz grāmatas par Juri Podnieku prezentāciju un tai sekojošo "Strēlnieku zvaigznāja" seansu kinoteātrī Rīga aizgāju gan.
Fragments no filmas:
"Strēlnieku zvaigznājs" ir aptuveni stundu garš dokumentāls kino, kurā Podnieks dara to, kas viņam vislabāk sanāk - ļauj cilvēkiem runāt. Viņa varoņi ir latviešu strēlnieki, veci vīri, no kuriem vairāki nepiedzīvoja filmas nākšanu uz ekrāniem, kuri stāsta par savām kauju gaitām, tiek intervētas arī tantes Iekškrievijā, kas sastapušas strēlniekus.
2010.gadā, skatoties šo filmu, tās saturs skatītājam var šķist pārāk padomisks, taču jāņem vērā tas, kad filma tapa un tas, ka tam laikam filma bija visai drosmīga. Jā, te ne ar pušplēstu vārdu netiek pieminēti strēlnieku likteņi 20.-30.gadu Latvijā, bet vienlaikus no filmas tāpat var saprast, ka lielā mērā sarkanos strēlniekus boļševiki piekāsa.
Filma ir bezgala smaga un Podniekam raksturīgi perfekti veidota, ļoti emocionāli spēcīga (it īpaši to var teikt par to, kā vienu un to pašu melodiju spēlē dažādi strēlnieki uz dažādiem instrumentiem). Vienīgais, kas nedaudz nepatika - ir paša Podnieka uzdotie jautājumi - viņš tos uzdod pārāk uzspēlētā un teatrālā manierē, vēlākās viņa filmās šī lieta ir mazāk izteikta, bet šeit Podnieks pats nav ne tuvu tik autentisks kā viņa intervējamie cilvēki. Tomēr šī noteikti ir viena no tām filmām, kuras vajadzētu redzēt plašākam cilvēku lokam nekā vakardien k/t "Rīga" - bariņam krievu skolu jauniešu (atdzītiem turp ar varu un manāmi garlaikotiem), grupiņai pensionāru (kas filmu redzējusi n reizes) un pavisam nedaudziem vienkāršiem interesentiem (man līdzīgajiem).
- Šūpulis
- Brāļi Kokari
- Puikas, zirgos!
- Baltais „Ave Sol"
- Strēlnieku zvaigznājs
- Komandieris
- Veļ Sīzifs akmeni
- Vai viegli būt jaunam?
- Mēs / Soviets
- Krustceļš
- Pēcvārds
- Impērijas gals
- Klusuma stunda
Līdz šim biju redzējis tikai vienu - "Vai viegli būt jaunam?", plus Podnieka filmēto, bet Herca Franka režisēto "Par desmit minūtēm vecāks".
Redzēs, cik daudz šo lietu izdosies labot tuvākā mēneša laikā - atzīmējot Podnieka 60.jubileju tuvākajā laikā gaidāma vesela virkne viņam veltītu pasākumu un ir cerības, ka šo to man noskatīties izdosies. Diemžēl palaidu garām vienas no filmām rādīšanu LTV (kāds brīnums cilvēkam, kam mājās nav televizora), bet uz grāmatas par Juri Podnieku prezentāciju un tai sekojošo "Strēlnieku zvaigznāja" seansu kinoteātrī Rīga aizgāju gan.
Fragments no filmas:
"Strēlnieku zvaigznājs" ir aptuveni stundu garš dokumentāls kino, kurā Podnieks dara to, kas viņam vislabāk sanāk - ļauj cilvēkiem runāt. Viņa varoņi ir latviešu strēlnieki, veci vīri, no kuriem vairāki nepiedzīvoja filmas nākšanu uz ekrāniem, kuri stāsta par savām kauju gaitām, tiek intervētas arī tantes Iekškrievijā, kas sastapušas strēlniekus.
2010.gadā, skatoties šo filmu, tās saturs skatītājam var šķist pārāk padomisks, taču jāņem vērā tas, kad filma tapa un tas, ka tam laikam filma bija visai drosmīga. Jā, te ne ar pušplēstu vārdu netiek pieminēti strēlnieku likteņi 20.-30.gadu Latvijā, bet vienlaikus no filmas tāpat var saprast, ka lielā mērā sarkanos strēlniekus boļševiki piekāsa.
Filma ir bezgala smaga un Podniekam raksturīgi perfekti veidota, ļoti emocionāli spēcīga (it īpaši to var teikt par to, kā vienu un to pašu melodiju spēlē dažādi strēlnieki uz dažādiem instrumentiem). Vienīgais, kas nedaudz nepatika - ir paša Podnieka uzdotie jautājumi - viņš tos uzdod pārāk uzspēlētā un teatrālā manierē, vēlākās viņa filmās šī lieta ir mazāk izteikta, bet šeit Podnieks pats nav ne tuvu tik autentisks kā viņa intervējamie cilvēki. Tomēr šī noteikti ir viena no tām filmām, kuras vajadzētu redzēt plašākam cilvēku lokam nekā vakardien k/t "Rīga" - bariņam krievu skolu jauniešu (atdzītiem turp ar varu un manāmi garlaikotiem), grupiņai pensionāru (kas filmu redzējusi n reizes) un pavisam nedaudziem vienkāršiem interesentiem (man līdzīgajiem).
2010-12-06
comments powered by Disqus