La Lectrice

Pēc ilgāka pārtraukuma atkal noskatīta viena no "obligātā saraksta" franču filmām, vienlaikus - viena no salīdzinoši nedaudzajām šī saraksta filmām, kuras vispār ir iespējams atrast. "La Lectrice" jeb "Lasītāja" nekādi nav saistīta ar citu visai līdzīga nosaukuma filmu - The Reader un ar grāmatu Der Vorleser arī nē. Būtiskākās atšķirības:
1) šajā franču filmā lasītāja ir sieviete, nevis vīrietis
2) filmā neparādas 2.pasaules karš un nacisti
3) sižetā nav nekā kopīga.
"La Lectrice" ir filma filmā, jeb pareizāk - filmas filmā. Tā sākas ar to, ka vīrietis un sieviete atrodas gultā un viņš viņai palūdz, lai viņa viņam palasa priekšā. Grāmata, ko viņš ir sācis lasīt, saucas "La Lectrice", kuras galvenā varone ievieto sludinājumu avīzē, ka viņa par maksu lasa cilvēkiem priekšā - mazums, kas var kādam būt par iemeslu, kāpēc viņš gribētu, lai viņam lasa priekšā. Un tad no gultas mēs pārceļamies uz grāmatu, bet grāmatā - vēl vairākas reizes pārvietojamies filmas gaitā turpu šurpu, un īsti saprast, kurā brīdī mums ir darīšana ar ko tā īsti nevar. Turklāt dažādas ainas ir ietekmētas no dažādām grāmatām, vispār - diezgan pamatīgs jūklis tur būtu, ja tajā visā nebūtu kaut kāda augstāka kārtība. Pat marķīzs de Sads šeit tiek iepīts, un ir viena aina, kura būtu saucama par īsteni sadistisku, ja ne... Nē, neko labāk lieki neteikšu. Visai īpatnēja ir šī filma. Galvenajā lomā šeit ir aktrise ar īpatnējo skatuves vārdu Miou-Miou, un viņa lieliski ar sevi piepilda visu filmu. Tā saņēma 9 Cēzara nominācijas, uzvarēja tikai vienā no tām, bet vismaz filmas režisors Mišels Devills popularitāti ārpus Francijas iemantoja tieši ar to. Vai man patika? Šķiet, ka jā - bet pats skaidri nespēju formulēt savu attieksmi pret to. Teorijā es pat esmu sajūsmā par šo filmu, praksē - ne tik ļoti.
2010-12-10
7.5
comments powered by Disqus