La Victoire en chantant
Šī filma, lai arī tā skaitās tapusi Ziloņkaula krastā, manās acīs vairāk būtu uzskatāma par Francijas kino produktu. Tiesa, Francijā tā par grāvēju nekļuva, toties daudziem par pārsteigumu tā kļuva par grāvēju ASV. Arī filmas režisors Žanžaks Ano vēlākos laikos savas filmas uzņēma ievērojamu starptautisku projektu ietvaros, zināmākās no viņa filmām ir The Name of the Rose (par kuru esmu uzrakstījis ļoti kritiski, lai gan tagad droši vien to novērtētu uz 7-8) un "Seven Years in Tibet" (kuru es pārsteidzošā kārtā neesmu redzējis). Taču šoreiz - par šo filmu "Melnie un baltie krāsās".
Tās darbība norisinās Ziloņkaula krastā 1.Pasaules kara laikā, kur vietējie franču kolonisti pēkšņi ir padzirdējuši, ka sācies karš starp Franciju un Vāciju. Francūži ir šausmīgi noskaņoti sadot pa pakaļu saviem kaimiņiem vāciešiem (it īpaši zinot to, ka vācieši skaitā ir tikai trīs gabali). Tad nu viņi kā augstprātīgiem stulbeņiem pieklājas savāc bariņu vietējo melno un dodas panākt vāciešu kapitulāciju. Tikām centrālie pasākuma organizētāji kolonisti rīko pikniku tādā attālumā, lai varētu novērot notiekošo, bet paši nekādam riskam nebūtu pakļauti. Un te pēkšņi izrādās, ka vācieši nav no sviesta taisīti, bet savus melnos ir apmācījuši kaujai, plus viņiem ir automāts, un viņi uzbrucējiem uzrīko kārtīgu asinspirti. Francūžiem par līderi kļūst kāds jauns ģeogrāfs, kas līdz šim bija sociālists, bet viņam kā skolotam puisim nav citas izvēles, kā vien mēģināt paglābt no nāves savus ļoti stulbos tautiešus.
Var nojaust, ka šī filma ir karu izsmejoša komēdija un pārsteidzošā kārtā - ļoti asprātīga filma šajā ziņā. Kolonistu sīkumainais patriotisms, kurā bravūrība un absolūta gļēvulība stāv viena otram cieši līdzās, ir filmas centrālās tēmas, un tā ir kārtējā filma, kura diezgan izteikti izsmej to urrā patriotismu.
Protams, esmu redzējis arī izcilākas filmas, bet vienlaikus skaidrs, ka Kotdivuārā citas šāda līmeņa filmas tapušas nav. Ja kas - tā saņēma Oskaru kā labākā filma svešvalodā, kas melnās Āfrikas filmām, protams, ir liels retums.
Tās darbība norisinās Ziloņkaula krastā 1.Pasaules kara laikā, kur vietējie franču kolonisti pēkšņi ir padzirdējuši, ka sācies karš starp Franciju un Vāciju. Francūži ir šausmīgi noskaņoti sadot pa pakaļu saviem kaimiņiem vāciešiem (it īpaši zinot to, ka vācieši skaitā ir tikai trīs gabali). Tad nu viņi kā augstprātīgiem stulbeņiem pieklājas savāc bariņu vietējo melno un dodas panākt vāciešu kapitulāciju. Tikām centrālie pasākuma organizētāji kolonisti rīko pikniku tādā attālumā, lai varētu novērot notiekošo, bet paši nekādam riskam nebūtu pakļauti. Un te pēkšņi izrādās, ka vācieši nav no sviesta taisīti, bet savus melnos ir apmācījuši kaujai, plus viņiem ir automāts, un viņi uzbrucējiem uzrīko kārtīgu asinspirti. Francūžiem par līderi kļūst kāds jauns ģeogrāfs, kas līdz šim bija sociālists, bet viņam kā skolotam puisim nav citas izvēles, kā vien mēģināt paglābt no nāves savus ļoti stulbos tautiešus.
Var nojaust, ka šī filma ir karu izsmejoša komēdija un pārsteidzošā kārtā - ļoti asprātīga filma šajā ziņā. Kolonistu sīkumainais patriotisms, kurā bravūrība un absolūta gļēvulība stāv viena otram cieši līdzās, ir filmas centrālās tēmas, un tā ir kārtējā filma, kura diezgan izteikti izsmej to urrā patriotismu.
Protams, esmu redzējis arī izcilākas filmas, bet vienlaikus skaidrs, ka Kotdivuārā citas šāda līmeņa filmas tapušas nav. Ja kas - tā saņēma Oskaru kā labākā filma svešvalodā, kas melnās Āfrikas filmām, protams, ir liels retums.
2011-01-04
comments powered by Disqus