Kazhes pierakstu burtnīca

"The Kids Are All Right" ir filma, kas stāsta par laulības dzīves grūtībām pēc 20 kopā pavadītiem gadiem un par to, kā šī laulība gandrīz izjūk tad, kad parādās kāds trešais spēks. Filma sākas ar to, ka astoņpadsmitgadīgā gudrā meitene Joni pēc sava 15 gadīgā brāļa Laser lūguma sazinās ar spermas klīniku, lai atrastu viņu bioloģisko tēvu, jo ir zināms, ka viņu vecāki izmantoja tāda pakalpojumus. Lai arī abu jauniešu vecāki sevi uzskata par ļoti progresīviem un liberāliem, sevišķā sajūsmā par bērnu interesi par savu "spermas tēvu" (sorry, savādāk šādu lietu nosaukt nevaru) viņi nav - jo droši vien baidās, ka šāda satuvināšanās bioloģijas dēļ pierādīs to, ka vecāki nav spējuši bērniem sniegt to, kas viņiem nepieciešams. Taču izrādās vēl trakāk - ar simpātisko un neapšaubāmi seksīgo Polu saikne izveidojas ne tikai Džoni un Leizeram, bet arī viņu mammai Džūlsai, un tas jau nepavisam nav labi - jo viņu gadījumā šī saikne ir tīri seksuāla. Viss sākas salīdzinoši normāli - Pols nolīgst Džūlsu veikt viņa piemājas dārza pārplānošanu, bet pēkšņi viņi nonāk viens ar otru gultā. Un tas - par spīti tam, ka Džūlsa neapšaubāmi mīl savu otro pusīti, taču īsti laimīga viņa ģimenē nav. Turklāt attiecības ar Polu, kuram doma satikties ar saviem bērniem šķiet pilnīgi normāla un dabiska, ģimeni grauj arī abu bērnu attieksmes dēļ - viņš ir tik ļoti relaxed un cool, ka bērni vienkārši nevar neiemīlēt cilvēku, kam nav nekādu problēmu ar visādām trakākām lietām, plus Joni viņā arī ieķeras. Jā, to var atzīmēt, ka Mark Ruffalo atveidotais Pols ir tāds tips, ko varētu nosaukt par pussy magnet - sievietes visā filmas garumā viņam burtiski līp klāt, turklāt - visdažādāko vecumu, un viņam ar to nav nekādu problēmu.
Filma, kas kopumā cenšas ieturēt ne pārāk smagu toni un būt drīzāk komiska nekā ne, ļoti labi parāda ģimenes mehānismu no iekšpuses un to, cik kopdzīve ir sasodīti sarežģīts un atbildīgs pasākums. Sākās gan filma kaut kā diezgan neveiksmīgi, man jau pat šķita, ka šī būs viena no tām overhyped Oskariem virzītajām filmām, kas mani atstās aukstu kā atdzesētu lasi, bet eventuāli arī mani tā spēja savaldzināt - nē, es nevēlos gulēt ar Polu - filma pārsteidzoši labi izvairās no iegrimšanas klišejās un veiksmīgi balansē uz robežas starp melodrāmu un nopietnu komēdiju.
Jā, laikam man vajadzētu taču apraksta nobeigumā pieminēt apstākli, ka bērnu vecākus atveido Anete Beninga un Džuliana Mūra? Jā - šīs filmas bērnu vecāki ir divas sievietes. Bet tās noskaņa nav tāda kā A very gay story un patiesībā - tā tiešām nav filma par lezbiešu attiecībām.