Kazhes pierakstu burtnīca

Tā kā nedaudz vairāk kā pēc nedēļas Lienei gaidāms īss atvaļinājuma ceļojums uz Itāliju, šis šķita īstais laiks, lai noskatītos kādu Apenīnu pussalā tapušu filmu. Un vēl īstāks laiks tas šķita, lai noskatītos jaunu itāļu filmu, kura nominēta Oskaram (tiesa - visai negaidītajā labāko tērpu kategorijā, un nevis par labāko filmu svešvalodā). Filmas viena no interesantākajām odziņām slēpjas apstāklī, ka galveno lomu tajā atveido Tilda Swinton, kuru diez vai tu būsi pieradis redzēt filmās, kurās ir jārunā itāliski. Un vēl vairāk - šajā filmā oskarotā angļu aktrise ne tikai runā itāliski, bet pat atveido krievieti, kas pirms vairākiem gadu desmitiem pārcēlusies uz Itāliju (tiesa - filma nesniedz atbildi uz jautājumu, kādā veidā viņai bija iespējams tā vienkārši ņemt un pamest savu bargo dzimteni, pēc kuras viņa joprojām tā ilgojas). Uz Itāliju viņu atveda Tankredi - tekstila rūpnīcas īpašnieka dēls, kuram Emma (kas gan nav viņas īstais vārds, no kura viņai vīrs lika atteikties) dzemdēja divus dēlus un meitu un ar kuru viņa tagad, mūsdienās, dzīvo vienmuļu un visai sērīgu dzīvi, jo nekā viņu attiecībās sen nav vairs atlicis.
Kaut kādu uguntiņu viņas dzīvē iešķiļ viņas dēla Edoardo jaunais draugs Antonio, ar kuru šis iepazinies kaut kādās sacensībās (man ir grūti saprast, kādās tieši sacīkstēs Antonio viņu pieveica, bet droši vien kaut kas ar mašīnām tur ir saistīts). Antonio savā ikdienas dzīvē ir pavārs restorānā, un ar saviem ēdieniem viņš savaldzina Emmu. Nu, protams, ne tikai ar ēdieniem, bet arī ar to, ka viņš ir jauns, skaists un interesants, atšķirībā no biznesā iegrimušā Tankredi (jā, filmas sākumā notiek gara un nomācoša ballīte, kurā vecais rūpnīcas īpašnieks novēl savu rūpalu dēlam Tankredi un mazdēlam Edoardo, pirmais no šiem pēcāk sevi apliecina kā īsts kapitālists - atlaiž milzīgu daļu darbinieku un kaļ plānus, kā labāk uzņēmumu pārdot, kamēr Edoardo vairāk domā par nesen mirušā vectēva piemiņu un to, ka vectēvam uzņēmums bija vairāk nekā tikai naudas mašīna).
Būtu pārspīlējums uz leju teikt, ka šī filma ir lēna. Tā ir daudz vairāk nekā lēna, taču tāda jau tā arī ir domāta, atainojot Emmas dzīvi pirms Antonio (ne velti pirmās ainas norisinās Milānai nebūt ne tipiskā depresīvi sniegotā ziemā). Viņas dzīve ar kalponēm un biežajām ģimenes viesībām, kur visi vīrieši ir tērpušies uzvalkos, ir monotona un garlaicīga, un skaidri var redzēt, ka pēc visiem Itālijā pavadītajiem gadiem viņa joprojām tur neiederas un nav īsti savējā. Un arī Tankredi kādā situācijā viņas uzvedību skaidro ar vārdiem "Russian temperament", jo par savējo tu šādās vietās vienas dzīves laikā kļūt nespēj.
Svintone šajā filmā ir fantastiska - filmas gaitā viņa ieziet cauri vairākām savas varones dzīves fāzēm, rādot viņu gan kā dzīves nomāktu un garlaikotu namamāti, gan kā trakā kaislībā kritušu sievieti, kas pēkšņi pēc ilgiem nekurienē pavadītiem gadiem atguvusi jaunību, gan kā salauztu un biedējoši nelaimīgu sievieti.
Pārējiem varoņiem filma pievērš daudz mazāk uzmanības - tā mēs visai maz uzzinām par it kā arī centrālā varoņa Edoardo attiecībām ar viņa līgavu, kura gaida bērnu, vai par to, kas ir padarījis Tankredi tādu, kāds viņš ir. Bet tas nav brīnums - jo filma savā būtībā ir par vienu sievieti, un viss notiekošais ir drīzāk rādīts no viņas skatpunkta.
Ja kas - izlasīju interviju ar Svintoni, kurā uzzināju, ka viņas itāļu valoda patiesībā nav nekāda dižā, bet šajā filmā viņa piedalījās, jo to uzņēma kāds draugs, kurš gluži vienkārši ir itālis, un jebkurā gadījumā viņa tāpat ir pieradusi filmās atveidot citas tautības cilvēkus, jo ļoti bieži viņai jāspēlē amerikānietes, un šādas lomas savā ziņā tāpat liek runāt svešvalodā.
Šī noteikti ir tāda filma, kuru varu rekomendēt, bet vienlaikus - rekomendēt tikai cilvēkiem, kuri negaida no filmas, ka tajā pastāvīgi kaut kas notiks, kāds kaut kur skries, šaus, un visi bārstīsies ar trāpīgām frāzēm. Šāda veida kaislībām šī filma ir daudz par piezemētu un reālistisku.