Blur
Noguruši no salīdzināšanas ar Oasis un citiem britpopa līderiem, savā piektajā studijas ierakstā "Blur" puiši publikai parādīja sevi no pilnīgi citas puses - izklausoties ne vairs pēc Reja Deivisa, bet drīzāk pēc Kurta Kobeina un kompānijas. Protams, nekur nav teikts, ka "Blur" bija apnicis tieši tas, ka viņiem sejā visu laiku baksta britpopu, varbūt iemesls skanējuma maiņai bija tajā, ka atšķirībā no iepriekšējiem grupas albumiem, kuros pārliecinoši dominēja Damon Albarn, šī ieraksta neapstrīdams līderis ir Greims Koksons, kurš šoreiz sāk sevi iemēģināt arī kā dziedātājs un ne vairs tikai ģitārista arodā.
Ja vien pēdējos 15 gadus tu neesi dzīvojis ieslēgts mucā, divas šī ieraksta dziesmas tu noteikti būsi dzirdējis neskaitāmas reizes. Vienu no tām tu varētu pazīt kā "Vū-hū!", un tas ir tas grupas skaņdarbs, kas visvairāk atgādina Nirvanu, lai gan jāņem vērā tas, ka šī dziesma savā būtībā ir nevis grunge, bet gan parodija par šo mūzikas stilu, bet viena sasodīti laba parodija. Dziesmas nosaukums ir "Song 2", jo tā to laikam sākotnēji grupas dalībnieki bija iesaukuši un vēlāk izlēma, ka tai nemaz nav nepieciešams cits nosaukums, tālab tā albumā tika iekļauta kā numur 2, plus vēl tās ilgums ir 2:02.
Taču būtu nepareizi pieņemt, ka Blur pēkšņi būtu kļuvuši par absolūtiem grunge fanātiķiem un vienkārši nomainījuši savu spēles manieri. Citās šī ieraksta dziesmās dzirdamas daudz eksperimentālākas notis, un man vismaz ir grūti iedomāties, ka tā pati grupa, kas vēl tik nesen apdziedāja "Country House", tagad izpilda kaut ko tādu kā "I`m just a killer for your love", kas drīzāk rada asociācijas ar Smashing Pumpkins, nekā ar Reju Deivisu.
Un galu galā jāatzīst, ka lai arī man principā patīk tas, ka šī grupa mēģināja paplašināt savu horizontu, spēlēt tādu mūziku, kādu no tās neviens nebūtu gaidījis, es laikam tomēr labprātāk izvēlētos iepriekšējos Kinks ierakstus un nevis šo, lai arī tas patiesībā ir labs, un vairākas tā dziesma ir pelnīti guvušas lielu popularitāti - tā pati "Song 2", "Beetlebum", arī "Death of a party" ir ļoti laba.
Ja vien pēdējos 15 gadus tu neesi dzīvojis ieslēgts mucā, divas šī ieraksta dziesmas tu noteikti būsi dzirdējis neskaitāmas reizes. Vienu no tām tu varētu pazīt kā "Vū-hū!", un tas ir tas grupas skaņdarbs, kas visvairāk atgādina Nirvanu, lai gan jāņem vērā tas, ka šī dziesma savā būtībā ir nevis grunge, bet gan parodija par šo mūzikas stilu, bet viena sasodīti laba parodija. Dziesmas nosaukums ir "Song 2", jo tā to laikam sākotnēji grupas dalībnieki bija iesaukuši un vēlāk izlēma, ka tai nemaz nav nepieciešams cits nosaukums, tālab tā albumā tika iekļauta kā numur 2, plus vēl tās ilgums ir 2:02.
Taču būtu nepareizi pieņemt, ka Blur pēkšņi būtu kļuvuši par absolūtiem grunge fanātiķiem un vienkārši nomainījuši savu spēles manieri. Citās šī ieraksta dziesmās dzirdamas daudz eksperimentālākas notis, un man vismaz ir grūti iedomāties, ka tā pati grupa, kas vēl tik nesen apdziedāja "Country House", tagad izpilda kaut ko tādu kā "I`m just a killer for your love", kas drīzāk rada asociācijas ar Smashing Pumpkins, nekā ar Reju Deivisu.
Un galu galā jāatzīst, ka lai arī man principā patīk tas, ka šī grupa mēģināja paplašināt savu horizontu, spēlēt tādu mūziku, kādu no tās neviens nebūtu gaidījis, es laikam tomēr labprātāk izvēlētos iepriekšējos Kinks ierakstus un nevis šo, lai arī tas patiesībā ir labs, un vairākas tā dziesma ir pelnīti guvušas lielu popularitāti - tā pati "Song 2", "Beetlebum", arī "Death of a party" ir ļoti laba.
2011-02-02
comments powered by Disqus