From Her To Eternity
Nika Keiva pirmais ieraksts pēc atvadām no "The Birthday Party" noteikti nav viens no viņa slavenākajiem vai viens no viņa vieglāk uztveramajiem veikumiem, lai arī pāris tā skaņdarbi ir ļoti pat uztverami. It īpaši tas attiecas uz visai negaidītu gājienu - Elvisa "In the Ghetto" izpildījumu, kurš īpaši pārsteidzošā kārtā nav pat sevišķi izgriezts ar oderi uz āru. Protams, Keiva vokāls un dziedāšanas maniere nav gluži salīdzināmi ar Elvisu, bet citādi šeit viņš ne tuvu neatļaujas tādas vaļības ar oriģinālu, kā viņš vēlāk atļāvās, ierakstot "Kicking Against the Pricks". Interesantāk ir klausīties paša Keiva oriģinālkompozīcijās, most notably - tituldziesmā, kurā Keivs ārdās tā, it kā viņš pēdējā laikā būtu daudz tusējis ar Tomu Veitsu (lai gan Veitsa mūzika tomēr vienmēr bijusi vairāk "piano based", kamēr grupa, kurā piedalās tāds tips kā industrial leģenda Blixa Bargeld bez atonālām ģitārām neiztiks. Patiesībā gan arī šeit klavieru ir stipri daudz, un reizēm, kad Keivs atļaujas būt salīdzinoši normālāks un emocionālāks, tas rada vienkārši brīnišķīgus efektus, kaut vai piemēram ar "The Moon is in the Gutter" - kolosāla dziesma, manuprāt.
Vienīgais, kas man liedz teikt, ka šis ir izcils ieraksts, ir visai briesmīgā to nobeidzošā "A Box for Black Paul" - tā ir daudz par garu un daudz par garlaicīgu, par nemelodisku un apnicīgu. Faktiski vienīgā tās kaut cik melodiskā daļa ir dziesmas pats ievads, kurā Keivs izjusti nodzied "Build a box for black Paul", bet ja tu šāda garuma dziesmā vari pārslēgties par minūti, divām, piecām uz priekšu un joprojām dzirdēt pilnīgi to pašu, ko sākumā, tas nešķiet diži aizraujoši. Arī citas šī ieraksta dziesma bieži ir garas (bet ne tik garas kā "Black Paul"), taču tās parasti vismaz ir daudzveidīgākas un maniakālākas. Katrā ziņā sākt pazīšanos ar Keivu droši vien nebūtu labi hronoloģiskā veidā, varbūt drīzāk viņš ir tas mūziķis, ko vajadzētu klausīties no beigām un iet uz sākumu, jo tas nu ir raksturīgi, ka viņa jaunākie ieraksti ir daudz popsīgāki par viņa agrīnākajiem darbiem.
Vienīgais, kas man liedz teikt, ka šis ir izcils ieraksts, ir visai briesmīgā to nobeidzošā "A Box for Black Paul" - tā ir daudz par garu un daudz par garlaicīgu, par nemelodisku un apnicīgu. Faktiski vienīgā tās kaut cik melodiskā daļa ir dziesmas pats ievads, kurā Keivs izjusti nodzied "Build a box for black Paul", bet ja tu šāda garuma dziesmā vari pārslēgties par minūti, divām, piecām uz priekšu un joprojām dzirdēt pilnīgi to pašu, ko sākumā, tas nešķiet diži aizraujoši. Arī citas šī ieraksta dziesma bieži ir garas (bet ne tik garas kā "Black Paul"), taču tās parasti vismaz ir daudzveidīgākas un maniakālākas. Katrā ziņā sākt pazīšanos ar Keivu droši vien nebūtu labi hronoloģiskā veidā, varbūt drīzāk viņš ir tas mūziķis, ko vajadzētu klausīties no beigām un iet uz sākumu, jo tas nu ir raksturīgi, ka viņa jaunākie ieraksti ir daudz popsīgāki par viņa agrīnākajiem darbiem.
2011-02-17
comments powered by Disqus