Kazhes pierakstu burtnīca

Sākotnēji man šis itāļu izcelsmes šveicieša Franceti romāns šķita diezgan saistošs un eleganti uzrakstīts, taču nākas atzīt, ka tas cieš no kaut kāda robustuma un savu spēles stilā veidoto formu kaut kādā brīdī tas zaudē. Romāna galvenais varonis ir žurnālists, kas atgriezies viesnīcā, kurā savulaik strādājis viņa tēvs un kur viņš pats uzaudzis, uzzinājis, ka viesnīcas īpašnieks pārdod to kaut kādam koncernam, un tā tiks pārvērsta par rūpniecisku kompleksu, iznīcinot visu, ar ko saistās varoņa bērnības atmiņas. Un romānā mēs paralēli iepazīstam tagadnes pasauli un varoņa bērnību, kā arī savu tiesu par laiku vēl pirms viņa dzimšanas.
Diemžē lasījās šī grāmata diezgan smagi - tās 150 lappuses mani pieveica neskaitāmas reizes, vairākkārt tiku arī iemidzis lasīšanas procesā, kas, protams, ir labi no atpūtas viedoļa, bet ne tik ļoti pozitiīvi raksturo konkrēto lasāmvielu. Grūti man ir saprast, ko autors ir ar šo grāmatu vēlējies pateikt un kāpēc lasītājam tā varētu šķist saistoša. Droši vien - neesmu vienīgais, kas tā uzskata, jo stingri ņemot būtu pārspīlējums saukt Franceti par ļoti populāru autoru - cik saprotu, pamatā viņš joprojām darbojas kā žurnālists, kuram literatūra ir tikai blakus nodarbe. Tiesa, Šveicē Franceti ir saņēmis veselu virkni dažādu literāru apbalvojumu, bet tas nemaina apstākli, ka viņš ir labākajā gadījumā lokālas nozīmes autors un ka šī ir labākajā gadījumā lokālas nozīmes grāmata.