Kazhes pierakstu burtnīca

"Jumpravas" hitu mašīna uzņem apgriezienus, un grupas trešajā studijas platē atrodamas vairākas no tās labāk zināmajām dziesmām. Protams, hiti - tas ne vienmēr ir labi, bet vismaz "Jumpravas" gadījumā jāatzīst, ka tās lielākais grāvējs šādu statusu ne par velti izpelnījies - ar "Ziemeļmeitu" grupai izdevās notvert kaut kādu grūti notveramu stīgu, kuras dēļ tā varētu būt kļuvusi par ikoniskāko latviešu populārās mūzikas skaņdarbu kā padomju laikos, tā arī neatkarības gados - vienkārši perfektā stilā tā apvieno tautisko, moderno un sakāpināti dramatisko, vienlaikus izvairoties no pārmērīgas banalitātes grāvja. Pat, ja pilnīgi viss pārējais, ko "Jumprava" jebkad būtu ierakstījusi, būtu bezvērtīgs mēsls, vienas pašas "Ziemeļmeitas" dēļ grupas eksistence jau būtu attaisnojama.
Lieki teikt, ka nekas cits šajā ierakstā "Ziemeļmeitai" pat līdzās stāvēt nespēj - ne melodiski, ne tekstuāli. Droši vien kā otra centrālā kompozīcija šeit bija domāta tituldziesma "Pilsēta", kura ir vērsta gan pret urbanizāciju kā tādu, gan (cik noprotams) - cittautiešu iebraukšanu Rīgā un metro celtniecības plāniem. Taču kas man šajā ierakstā netīk - izņemot jau minēto "Ziemeļmeitu", rodas sajūta, ka vairums dziesmu ir viens vienīgs kultūrcitātu apvienojums - ka melodijas ir kaut kur nočieptas - pietiekoši lipīgas, bet ne pārmērīgi oriģinālās, ne tādas, par ko stāvēt un krist - un arī pārējie šie ieraksta hiti - "Šeit lejā" un "Vēlreiz" (pēdējais gan var lepoties ar visai smeldzīgu melodiju, taču tas gan šķiet drusku pārmērīgi patosains, pat drusku šķebinošs). Tad jau drīzāk es teiktu, ka interesantāks man šķiet ierakstu ievadošais "Lielais notikums", kas nav tik ļoti precīzi izkalkulēts un kurā jaušamas pat kaut kādas panciskas notis.