Hanna

Man grūti saprast, kā tas nākas, ka šī filma ir kopumā labi novērtēta, jo tā izrādījās esam tādas pakāpes sviests, ka tagad domāju, kā gan labāk tikt vaļā no liekajiem taukiem. Treileris pat izskatījās gana intriģējošs (ok, varbūt nedaudz cheesy, bet ar savu dīvainības piešprici) - Hanna ir 16gadīga meitene, kuru tēvs nenoskaidrotu iemeslu dēļ trennē (dzīvojot mežā kaut kur tālu Somijas ziemeļos) dažādās cīņas mākslās, gatavojot viņu sazin kam, un pretī ir sliktā aukstā Keita Blanšeta, kura tādu pasu nenoskaidrotu iemeslu dēļ grib padarīt Hannu un viņas tēvu aukstus.
Filmā tas viss izvēršas par smagu šīzi teju divu stundu garumā, kur ir liels daudzums mazticamu kaujas ainu, daudz neglītu Austrumberlīnes skatu un visai absurds sižets, kuru par ticamu nosauktu varbūt vienīgi Latvijas politikas cienītāji. Lielākoties filmas garumā mani neatstāja sajūta, ka filmas scenārija autors Sets Lokheds ir smags narkomāns, kuram nav ne mazākās intereses par skatītāju uzmanības kontrolēšanu un kurš to vien dara, kā izvērš dažādas debilas epizodes, no kurām nav nekādas dižas jēgas. Filmai raksturīga ļoti piesātināta Chemical Brothers radīta mūzika, kas man personīgi radīja pamatīgas asociācijas ar manas vidusskolas gadu "klasiku" - "Lola Rennt", ne velti arī šajā filmā liela darbības daļa norisinās Vācijā, un filmas vidē ir gana daudz kopīga ar augstākminēto lentu, arī ticamības trūkuma ziņā. Iespējams, ka šīs filmas veidotāji kaut ko ar "Hannu" gribēja man kā skatītājam pateikt un ka es uztvēru tikai pašu virsējo slāni, kurš man šķita šķērms un nebaudāms, bet tā īsti pat negribās iedziļināties, jo sajūta ir tāda, ka tie augļi, kurus es nenobaudīju, varētu būt skābi un negaršīgi.
2011-10-17
6.0
comments powered by Disqus