Kazhes pierakstu burtnīca

Vēl viena filma, kas tika noskatīta lidmašīnā Honkonga-Helsinki, vienīgā kaut cik vecākā filma, kas bija piedāvātajā repertuārā. Tikai mājās uzzināju, ka šis Pītera Jeitsa veikums savulaik tika pie piecām Oskara nominācijām un vienā no tām arī uzvarēja - par labāko scenāriju. Kaut kādā mērā mani māc aizdomas, ka esmu šo filmu kādreiz jau redzējis, bet varbūt tā arī nav.
Filmas varoņi ir četri puiši, kas nupat beiguši vidusskolu un kuri neplāno studēt - viņiem nav sevišķu ambīciju un lielākais plāns ir kopā neko nedarīt. Ok, viena ambīcija viņiem ir - uzvarēt velobraukšanas sacensībās, lai arī patiesībā ar tām īsti apsēsts ir tikai viens no viņiem - galvenais varonis Deivs. Viņš nepavisam neattaisno sava tēva - lietotu automašīnu tirgotāja cerības - un to vien dara, kā pavada savu laiku peldoties ar draugiem, vai dragājot ar riteni par šoseju un sapņojot par itāļu velobraucējiem no Cinzano komandas. Un te pēkšņi izrādās, ka itāļi piedalīsies kādās sacīkstēs Amerikā un arī Deivs izlemj tur piedalīties, lai pierādītu savu varēšanu saviem elkiem. Plus viņš sāk satikties ar meiteni no augstskolas, izlikdamies pats par studentu, kas apmaiņas programmā ieradies no Itālijas (protams, nedaudz aizdomīgi man tāds blonds itālis izskatītos, bet ko gan var gribēt no amerikāņu meitenēm 70ajos - nevar jau viņas būt tik vērīgas).
Filma savā būtībā ir ļoti jauka un sirsnīga, nevarētu gan teikt, ka laiks pret to ir bijis diži saudzīgs - izskatās jau nu mūsdienās tā baisi novecojusi un visnotaļ naiva, kā jau filmām ar sporta tematiku tas vispār ir raksturīgs, bet attiecības starp četriem puišiem un jaunības sajūta, ka tev pieder viss laiks pasaulē, šeit tiek atainotas ļoti pārliecinoši. Noteikti - labākā no trim filmām, kas tika lidojumu laikā noskatītas, viegla, nepiespiesta, bez pārmērīgi uzstājīgas morāles.