Kolka Cool

Kolkā esmu bijis es, atsaldeņus redzējis. Šādi es varētu sākt stāstījumu par Jura Poškus jaunāko filmu. Tāpat es varētu to sākt ar vārdiem: beidzot viena latviešu filma, kura seko tam principiam, ko uzskatu par obligātiem tādam kino, kur budžets ir viena vienīga problēma. Grūti panākt, lai latviešu filmā krāsas izskatītos dabiskas? Jātaisa melnbalta filma! Nav naudas specefektiem? Jātaisa filma, kur tādi nav nepieciešami. Neveram atļauties filmēt Parīzē? Filmējam Kolkā. Nav naudas nopietnu dekorāciju izgatavošanai? Nevajag dekorācijas.
Šādā veidā "Kolka Cool" ne tikai izvairās no tēriņiem tajās budžeta ailēs, kurās parasti aiziet lielākā daļa jau tā īsti neeksistējošās naudas, bet arī lielā mērā izvairās no pašmāju kino teātra efekta. Filmas varoņi ir vienkārši (brīžam - neizturami vienkārši) lauku jaunieši, par kuru mītnes vietu izvēlēta Kolka, bet notiekošais ir tik tipisks, ka tikpat labi tā varētu būt Pāvilosta, Salacgrīva, Aiviekste vai pat Kauguri tepat pierīgā. Tās personāži (iespējams, vārds "varonis" šeit ir daudz par spēcīgu) savas dienas pavada, prātojot par principiāliem jautājumiem "ko darīt?" (šī vārda šaurākajā un tiešākajā nozīmē) un "varbūt iedzert?" Centrālajiem personāžiem - Artusa Kaimiņa un Ivetas Poles atveidotajiem Andžam un Simonai ir kaut kas ļoti attāli līdzīgs mīlas stāstam, bet patiešām - ļoti attāli, jo viņu attiecības šķiet visvairāk sastāvam no garlaicības. Arī viņu draugi nav ne par mata tiesu labāki - bezcerīgi dīkdieņi, kuru ikdienu labākajā gadījumā varētu pielīdzināt Godo gaidīšanai. Andžas brālis Gvido, kas atgriežas no jūras, ir teju vai lietaskoks pēc ciemata standartiem - viņam ir vismaz normāli apmaksāts darbs, bet savā būtībā viņš ir tāds pats vēl viens tukšums kā visi pārējie, ar to vien atšķirību, ka viņam kabatā ir arī kāda druska naudas (Gvido atveido Andris Keišs, kurš šajā filmā ir lielisks kā jau allaž).
Filma, par spīti savai piederībai komēdijas žanram, ir gaužām skumja, varētu pat teikt - bezcerīgi skumja, taču ne tādā tradicionālā LV mākslas manierē, ko varētu raksturot ar vārdu savienojumu "skumji laši" tādā veidā kā "Kauja pie Knipskas" (par nabaga badā mirstošajiem bāreņiem), bet gan skumja savā neticībā varoņu spējai izrauties no tās tumsonības, kurā viņi mīt, no tukšajiem dzertiņiem, tukšajām sarunām un plāniem tikt pie naudas, neko īsti lietas labā nedarot.
Nekādi nepretendēju uz latviešu kino fana statusu, bet šī filma man patiešām patika, droši vien tāpēc, ka Jura Poškus rakstītais scenārijs lieliski sasaucas ar JRT "Latviešu stāstu" tematiku, pateicoties kam filmas varoņi par spīti savam absolūtajam iekšējam tukšumam, ir pietiekoši telpiski un jūtami, īsti, dzīvi, un domājams, ka teju ikviens skatītājs tajos varēs saskatīt gana daudz pazīstamu iezīmju. Reizēm pat sevī. Iespējams, filmas galvenais trumpis ir tajā, ka Poškus primāri ir dokumentālists (un dokumentālais kino, kā zināms, Latvijā parasti sanāk daudz pārliecinošāks par mākslas kino), un arī Kolka Cool savā būtībā ir dokumentāla filma, ar to vien atšķirību, ka tās varoņi ir vispārināti un nevis konkrēti. Vienvārdsakot - rekomendēju!
2012-01-07
8.5
comments powered by Disqus