The Descendants

Pārmaiņas pēc nestāstīšu, kur un kā es skatījos šo filmu, tev tak ar ir fantāzija, ko likt lietā.
Aleksandra Peina režisētā filma "Pēcteči" savā kontā jau ieguvusi Zelta globusu kā gada labākā drāma, un nav sliktas arī tās pozīcijas gaidāmajā Oskaru cīņā. Ja totalizatoru kantoriem var ticēt, galvenā cīņa par "Best Picture" balvu varētu izvērsties starp šo filmu un "The Artist", tiesa zināmas apstākļu sakritības gadījumā cerības ir arī "The Help" un "Hugo".
Peins jau iepriekš ir radījis vairākas ļoti atzinīgi novērtētas filmas, divas iepriekšējās viņa filmas esmu arī redzējis - "About Schmidt" un "Sideways". Ir viņa karjerā arī ne tik spožas lappuses - piemēram, viņš uzrakstīja agrīnu scenārija versiju vienai no pēdējās desmitgades idiotiskākajām filām - "I Now Pronounce You Chuck and Larry", kurā Adams Sandlers (vai Bens Stillers? nekad neesmu vēlējies mācēt viņus atšķirt vienu no otra) un čalis no kaut kāda seriāla spēlē divus ugunsdzēsējus, kuri spiesti izlikties par gejiem un šķiet pat fiktīvi apprecēties, lai vienam no viņiem būtu labākas sociālās garantijas.
Tiesa, "Pēcteči" nepavisam nav jēla komēdija. Filmas galvenajam varonim Metam dzīvē pienācis visai grūts laiks:
1) laivošanas negadījuma dēļ viņa sieva ir nonākusi komā un ārsti viņam paziņo, ka viņai nav cerību uz atlabšanu;
2) viņam ir visai švaki ar kontroli pār viņa meitām Aleksu un Skotiju; vecākā savos 17 gados ir paspējusi aizrauties ar narkotikām un vecākiem vīriešiem; jaunākā tikām ir kļuvusi manāmi nejauka pret savām skolasbiedrenēm un arī ir uz īstā ceļa, lai kļūtu par problēmpusaudzi
3) izrādās, ka sieva Metu ir krāpusi un vēlējusies pamest, ko pārtraucis traģiskais negadījums;
4) viņam kā galvenajam mantiniekam ir jāpieņem ļoti atbildīgs lēmums par viņa dzimtas īpašuma - visai milzīgas teritorijas Havaju salās - pārdošanu vai nepārdošanu investoriem.
Jāpiezīmē, ka Metu šajā filmā atveido Džordžs Klūnijs - aktieris, kurš man no vienas puses diezgan nepatīk, bet no otras atzīstu, ka viņš ir ļoti labs, un bieži piedalās lieliskās filmās. Turklāt šī filma kārtējo reizi apliecina to, ka Klūnijs nebaidās pārkāpt stereotipus par to, kādas lomas atbilstu viņam kā aktierim, kas vizuāli izskatās piederīgs pagājušā gadsimta vidum jeb laikam, kad galvenās lomas filmās atveidoja kārtīgi veči, nevis neirozes nomākti datornīkuļi. Šajā filmā Klūnija varonis nav tāds tipāžs, kas ies un piekaus savas sievas mīļāko, un pa brīžam viņš pat pamanās izskatīties nošņurcis, turklāt diez vai viņu dara stilīgu pastāvīga staigāšana havajiešu kreklos un šortos (jā, filma, protams, norisinās Havaju salās). Filmas morāle ir veca kā pasaule, taču Klūnijs šim stāstam piešķir tādu ticamību, ka pārējam nebija pat īsti nozīmes. Filma spēj labi apvienot traģisko ar viegli komisko, nevienu brīdi nekrītot galējībās ne vienā, ne otrā virzienā. Skaisti, skumji, kaut kādā mērā iedvesmojoši.
2012-02-02
8.5
comments powered by Disqus