Kazhes pierakstu burtnīca

Slavenākais spāņu pervertiķis - kinorežisors Pedro Almodovars - ir atgriezies! Pērn Kannās nosacīti veiksmīgi izrādītā "Āda, kurā es dzīvoju" ir tieši tāda pati kā teju visas viņa iepriekšējās filmas. Atkal jau filmā netrūkst vardarbīgi noskaņotu vīriešu (šķiet, Almodovara pasaulē jebkurš heteroseksuāls vīrietis jau pēc definīcijas ir izvarojošs maniaks), ne transseksuālisma (nedaudz citā stilā kā citkārt viņa darbos, un tomēr), ne garīgi slimu personāžu. Almodovars nekad nav rādījis varoņus, kuri nebūtu interesanti psihiatriem, un šoreiz tādu arī nav trūkums. Pirms filmas noskatīšanās es biju pavisam citādāk izpratis to, kas tajā būs sagaidāms, jo no anotācijām biju pilnīgi pārpratis tās sižetu. Tas gan šajā gadījumā varbūt nav tik traģiski, jo īsti jau principiālas atšķirības, kālab mana sākotnējā izpratne par filmas saturu būtu sliktāka par to, kas redzama uz ekrāna, droši vien nav. Arī tev es neko par filmā notiekošo sevišķi nestāstīšu - ja vien tikai brīdināšu, ka tajā ir visai daudz ne pārāk estētiski baudāmu ainu (ieskaitot Almodovara mūžīgo kaislību - izvarošanas ainas).
Šī, šķiet, ir astotā šī režisora filma, ko esmu noskatījies, un neviena, izņemot pirmo redzēto, mani nav sevišķi pārsteigusi. Šis režisors par spīti savai dumpinieciskajai dabai, košām krāsām, kas dominē viņa filmās un netradicionāliem personāžiem, ir visai šaura profila režisors, kurš divdesmit gadu garumā uzņem vienu un to pašu filmu, tikai drusku variējot tās saturu un pielāgojoties pieejamajiem aktieriem. Šoreiz viņa rīcībā ir Antonio Banderass un Elena Anaya. Iespējams, es šajā brīdī sevi klaji pasludinu par truliķi, kas neko nejēdz no augstās mākslas, bet manās acīs Almodovara filmu prestižu veido tas, ka viņu kritizēt vienkārši nebūtu pieklājīgi - tas apliecinātu vērtētāja homofobiju, mietpilsoniskumu vai vēl ko nu tur. Lai gan vismaz šī konkrētā filma vairāk par visu izskatās pēc ziepju operas ar paaugstinātu pašvertējumu. Tā, lūk!