The Three Musketeers

Ja tev šķiet intriģējoša filma par trīs musketieriem, kurā d`Artanjans izskatās pēc Džastina Bībera, Milēdija izpilda līdzīgus trikus kā Neo iekš "Matrix", kurā tiek iesaistīti lidojoši kuģi, bet karalis Ludviķis XIII ir neaptēsts tīnis, kurš kautrējas tuvoties savai sievai, jo nav pārliecināts, ka viņš viņai patīk, tikām karaliene Anna (kas pati ir tīne) ar lordu Bekingemu aizdomīgos sakaros nav stājusies. Turklāt trīs musketieri iepriekš ir bijuši tādi kā superaģenti, kas cīnījušies par Francijas interesēm pret tūkstošiem ļaundaru, bet zaudējuši savu statusu, kad viņus ar Bekingemu pievīlusi Milēdija. Ja kas - cik paskatījos Wikipedia, ja d`Artanjana jaunums ir kaut cik tuvs tam, kāds tas bija grāmatā, tad Ludviķim tobrīd vajadzēja būt jau ap 30 gadiem, un diez vai karalis jautātu padomus mīlas lietās kaut kādam lecīgam gaskoņietim.
Īsi sakot, no Aleksandra Dimā romāna šajā filmā ir izmantoti personāžu vārdi, atsevišķas viņu rakstura iezīmes, un daži sižeta elementi, kuri gan ietērpti pilnīgi citā ādā. Filma ir koša un strauja, un tā ik pa brīdim spēj mani kā skatītāju pārsteigt ar kārtējo stulbību, kas izraisa kaut ko līdzīgu smīnam. Vai mani uztrauc tās atkāpšanās no grāmatas satura? Ne pārāk. Interpretācijas jau var būt dažādas, taču šajā filmā mani diezgan izteikti tracināja tās tīniskie elementi, kas man lika domāt par "Twilight" (kuru gan par laimi neesmu redzējis), vismaz attiecības starp personāžiem šeit ir aptuveni tikpat niansētas kā astoņdesmito gadu komēdijseriālos no "Full House" plauktiņa.
Šķiet, ka veidojot šo filmu, Pols Andersons pamatīgi ietekmējies no Gaja Ričija interpretācijas par Šerloku Holmsu - iesaistot vairāk action, lielu daudzumu visādu attiecīgajā laikā neizplatītu tehnoloģiju un par 300% palielinot notiekošā tempu.
Kas manās acīs filmu visvairāk iegāž:
1) pārmērīgais schmalz un saharīna daudzums. Andersons saviem pseido varoņiem ir pārāk pieķēries, atbrīvojot viņus no praktiski jebkādām ciešanām. d`Artanjana un Konstances love story, kas grāmatā ir traģisks, šeit ir viegls un rotaļīgs. Vienīgais kaut cik vērā ņemamais personāžs, kas filmā iet bojā, ir Rošfors, kuru ir grūti nosaukt par simpātisku;
2) bīberveidīgā Logan Lerman galvenajā lomā, tikpat pārliecinošu d`Artanjanu droši vien varētu nospēlēt arī Nikolajs Puzikovs;
3) Kristofam Valcam kā kardinālam Rišeljē netiek dots pietiekami daudz iespēju izvērsties, lai viņš būtu ticams ļaundaris; arī Orlando Blūms kā Bekingems ir pārāk nobīdīts otrajā plānā, lai būtu atmiņā paliekošs.
Kopsavilkums: šī filma varētu būt laba, ja tai būtu cits režisors, būtiski pārstrādāts scenārijs un nomainītu pusi aktieru. Protams, tā tad nekādā mērā nebūtu šī pati filma, bet tas jau ir cits stāsts.
2012-02-14
4.0
comments powered by Disqus