Copie conforme

"Copie Conforme" jeb "Certified Copy" jeb "Apstiprināta kopija" ir viena no labākajām filmām, ko esmu redzējis pēdējo dažu gadu laikā. Džiljeta Binoša un Viljams Šimels. Pieņemu, ka Šimels kā aktieris tev diez vai varētu būt zināms, jo pamatā viņš ir baritons operā un šī filma ir viņa pirmais darbs kino (57 gadu vecumā!), taču diez vai skatoties šo filmu tev viņa aktiera pieredzes trūkums šķitīs par traucēkli.
Situācija ir sekojoša: Florencē viesojas kāds anglis vārdā Džeimss Millers, kas uzrakstījis grāmatu par to, ka tādi jēdzieni kā oriģināls un kopija ir fikcija (še tev, ACTA!). Viņa grāmatas prezentācija klāt ir sieviete, kura uzaicina Džeimsu apciemot viņai piederošu antikvariātu un pēcāk - izbraukt ar auto uz kādu interesantu vietu Toskānā. Taču patiesībā tu nevari būt īsti drošs par to, kas uz ekrāna notiek un ko tas patiesībā nozīmē. Turpmāko tekstu, lūdzams, nelasi, ja neesi filmu vēl redzējis/usi, jo tur būs diezgan daudz spoileru
!!! Spoiler alert!!!

Jautājums ir par to, vai filmas varoņi patiešām ir svešinieki, vai arī viņi ir jau piecpadsmit gadus precējušies. Proti, vai viņi sākotnēji izliekas par svešiniekiem, vai arī vēlāk izliekas par lauleņiem. Pēc filmas noskatīšanās biju pārliecināts, ka pirmais variants ir patiess - galvenokārt tāpēc ka Džeimss izrādās, ka tomēr runā arī franču valodā, ir informēts, piemēram, par Binošas varones stāstīto teoriju, ka viņš skujas katru otro dienu visas dzīves garumā utt. Taču vēl mazliet padomājot, jāsecina, ka filmas pirmajā daļā ir pietiekoši norāžu tam, ka viņi nav savstarpēji pazīstami - galvenokārt tādēļ, ka Binošas saruna ar viņas dēlu izteikti atklāj, ka viņa un Džeimss nav pazīstami. Līdz ar to droši vien pareizākā ir teorija, ka līdz filmas vidum viņi nav pazīstami un no filmas vidus ir precējušies. Vienlaikus - abi varoņi gan vienā, gan otrā filmas pusē ir vieni un tie paši, viņu raksturus un dzīves pieredzi nemaina svešums vai pazīšanās. Turklāt filmā, kura tik nopietni pievēršas autentiskuma un kopiju jautājumam, šāds gājiens nav nekas tik neiedomājams.
!!! Spoileru beigas!!!

Ja man šī filma nebūtu patikusi, es būtu to raksturojis kā tādu, kurā nekas nenotiek - tikai divi varoņi visu laiku sarunājas, konfliktē, provocē un aizvaino viens otru. Taču šajā filmā vienlaikus notiek tik daudz - atklājas cilvēku attiecības, atsvešinātība, jautājumi par pareizu un nepareizu dzīvošanu, par to, vai "Mona Liza" ir tikai kādas sievietes kopija, bet pati sieviete - tikai savu vecāku gēnu kopija, utt. Katrā ziņā šajā filmā notiek tūkstošiem reižu vairāk visa kā nekā dienu iepriekš skatītajos "Trīs musketieros", kuros it kā bija tonnām darbības, bet nekāda saturam tam visam apakšā. Tikām šajā filmā - brīnišķi Itālijas skati, izcila aktierspēle, cilvēciskas drāmas un cilvēciska komēdija, un gūzma visdažādāko emociju.
Noslēgumā gribētos uzsvērt to, ka filmas režisors un scenārists Abbas Kiarostami ir irānis, kuram šī ir pirmā ārpus dzimtenes uzņemtā filma, un jāatzīst - lai arī viņš nāk no pilnīgi citas vides nekā viņa varoņi, viņš ļoti labi saprot eiropieša prātu, un ar šo filmu viņš ir radījis neapšaubāmu šedevru.
2012-02-15
9.0
comments powered by Disqus