Kazhes pierakstu burtnīca

Reiz sensenos laikos kaut kur tālā un teiksmainā zemē sauktā par Šveici dzīvoja jauns psihiatrs Karls Jungs. Viņš bija salasījies gudras grāmatas un augsti godāja kāda gados vecāka šīs pašas profesijas pārstāvja, saukta par Zigmundu Freidu, atziņas. Kādu dienu, kur gadies, kur ne, Jungu Kārlis tika pie jaunas pacientes - ebrejietes no Krievijas Sabīnes Špīlrainas. Sabīne bija drusku dīvaina meitene - kas gan droši vien ir visai raksturīgi cilvēkiem, kas nonāk trakonamos. Sabīnes ārstēšanā Kārlis izlēma izmantot kādu jaunu metodi - jau minētā Freida izgudrotu pieeju, kad tu pacientu ārstē, ar viņu sarunājoties. Nevis izmantojot tādas drošas un pārbaudītas metodes kā:
- asins nolaišana
- galvaskausa trepanācija
- dēles
- garīdznieka pieaicināšana zinātniski pamatotam eksorcisma seansam
- elektrošoks.
Nezinu, kālab Kārlis nolēma pievērsties šādiem moderniem eksperimentiem, bet tā nu viņš darīja. Rezultātā sanāca tā, ka Sabīne tika izārstēta, kļuva par Kārļa mīļāko, tikām Kārlis sastrīdējās ar Zigi, un pamazām tuvojās tās jaukās un saulainās dienas, kad pār Eiropu bija lemts uzziedēt divām spožām saulēm - vienai sarkanai un vienai brūnai. Tiesa, par to šajā filmā nekas stāstīts netiks. Tāpat kā šeit netiks pieminēta trepanācija un netiks parādīta pat viena vienīga dēle.
Toties šeit tu redzēsi trakojošu Keiru Naitliju, freidisku Vigo Mortensenu un visai traku francūzi Vensānu Kasselu kā Otto Grosu - vienu no tiem psihiatriem, kam pašiem gadījies ārstēties un kas vēlāk visai nopietnā mērā pievērsās anarhismam, kas viņa gadījumā beidzās ar bada nāvi.
Kaut kā man bija drusku bažas, ka šī filma izrādīsies ne tikai "gruzons", bet arī visai baisi skatāma dažādu pretīgu ainu dēļ (un ne tikai tāpēc, ka Freids visur saskata dažādas cilvēka seksuālas traumas no bērnības), taču patiesībā filma izrādījās ļoti normāli skatāma, protams, ne jau gluži viegla un atslābinoša komēdija kā stāstījums par vibratora izgudrošanu, bet - normāla drāma ar pamatīgu vēsturisko bagāžu visam apakšā.