Potiche

Fransuā Ozona filmas parasti dzīvo ārpus laika un vides, kičam tajās ir lielāka nozīme nekā saturam, viņa vēstījums allaž ir jāuztver ar zināmu devu ironijas, un reizēm viņš spēj tevi vai mani kā skatītāju pozitīvi pārsteigt. Viņa jaunākā filma "Potiche", ja var ticēt Wikipedia, ir komēdija. Par šo gan filmā liecina visai maz, bet lai nu būtu. Tās galvenā varone (kuru atveido Katrīna Denēva) ir lietussargu rūpnieka sieva, kura īsti neatrod sev vietu šai pasaulē, jo patiesībā viņai nekur īsti vietas nav. Viņa ir mājsaimniece, kura nevar nodarboties ar mājsaimniecību, jo viņas ģimene tam ir pārāk bagāta. Viņa nevar doties sabiedrībā, jo viņai īsti nav sabiedrības. Vīru daudz vairāk interesē rūpnīcas problēma ar nemitīgi streikojošajiem strādniekiem un viņa paša mīļākā - sekretāre Nadēža. Rezultātā Suzannai Pujolai ir tipiskas trofeju sievas statuss (ja nu kas - fabrika bija viņas pūrs), taču visam ir lemts mainīties, kad viņas vīram atgadās infarkts, un Suzanna pārņem pati vadību pār fabriku, jo vīrs to gluži vienkārši nevar.
Šī filma ir bezgala naiva, kas, protams, ir pilnīgi apzināti, jo Ozonam vispār patīk uzņemt naivas filmas, kurās "viss nenotiek kā dzīvē". Katrā ziņā šeit teju nekas nav ticams un reāls, visa filma ir kā viena liela pasaka ar smagi liberālu piesitienu. Jāatzīst, ka man šajā gadījumā šis naivisms drusku traucēja, kas vispār varētu būt mana problēma attiecībā uz Ozonu. Viņa filmas ir foršas, skaistas un stilīgas, bet... tas nav kino, no kura tu kļūsti labāks, gudrāks vai spēcīgāks. Viņš filmē pasakas (reizēm gan - drūmas un pat biedējošas), viņš rotaļīgi spēlējas, viņš atpūšas, viņš izklaidējas, bet viņa filmas nav tādas, ko es ņemtu līdzi uz neapdzīvotu salu.
2012-06-22
6.5
comments powered by Disqus