The Holy Bible

Lai nu ko grupai "Manic Street Preachers" nevar pārmest, tad tas būtu ambīciju trūkums. Vai citādi grupa ņemtu un nosauktu savu studijas ierakstu par Bībeli? Turklāt šādam nosaukumam ir arī ilgtermiņa jēga - ja tu koncertā vari teikt, ka tūlīt spēlēsi dziesmu no "The Holy Bible", tas taču izklausās daudz nopietnāk, nekā ja šī dziesma ir no albuma ar nosaukumu "III"?
Šis ir pēdējais Manic`u albums, kurā piedalījās bezvēsts pazudušais grupas ģitārists Ričijs Edvardss (ok, droši vien korektāk būtu teikt - pašnāvību izdarījušais, jo tas vien, ka viņa mirstīgās atliekas tā arī netika atrastas, laikam nav iemesls pieņemt, ka Edvardss joprojām ir meklējams šajā saulē), kurš ir autors vairumam šī albuma dziesmu tekstiem. Un jāatzīst - šie teksti ir gana radikāli, lai nebūtu jābrīnās par to, ka Edvardss nebija īsti pie labas garīgas veselības un par to, ka pārējiem grupas dalībniekiem bija nopietni jādomā par to, kā šīs visai smagi lauzītās dzeju rindas (ja tās tā var saukt) saistīt ar mūziku. Piem.,:
Mr. Lenin - awaken the boy
Mr. Stalin - bi-sexual epoch
Kruschev - self love in his mirrors
Brezhnev - married into group sex
Gorbachev - celibate self importance
Yeltsin - failure is his own impotence

Tās dziesmas, kuru tekstus rakstījuši citi Preachers dalībnieki, parasti ir mazāk frīkainas, piem., Nikija Vaira "This is Yesterday", bet
Var teikt, ka viss šis ieraksts ir viena liela politika, turklāt vēl daļēji prātā sajukuša tipa izpratnē, un man patīk viņu attieksme. Bet jautājums - vai man patīk viņu mūzika?
Un te atbilde ir - jā, absolūti. "The Holy Bible" ir sasodīti spēcīgs ieraksts, pat ja tu nedomā par to, ko Preachers ar to tev saka. Pancīgs, agresīvs, lipīgs, bez tukšajiem skaņdarbiem, nepavisam nebrīnos, ka šo daudzi uzskata par viņu spožāko stundu. Un ne jau tikai Edvardsa piemiņas dēļ - tas ir tāds albums, kuru es labprāt koncertā dzirdētu pilnā garumā, lai arī tas, protams, ir pilnīgi neiespējami.
2012-08-01
8.5
comments powered by Disqus