The Long Way to Hantymansyisk

Visa informācija, ko jebkur var atrast par grupu Zupski Rubin, ir neuzticama. Grupas vēsture ir vieni vienīgi meli. Tās dalībnieki - aizdomīgi tipāži, kuri slēpjas zem mainīgiem segvārdiem, un es nebrīnītos, ka reizēm viņi paši vairs neatceras, kurš no viņiem savulaik dēvējās konkrētā vārdā. Protams, iespējams, ka šis ieraksts patiešām ir tapis pagājušās tūkstošgades beigās un ir uzskatāms par labāko Zupski Rubin albumu, bet tikpat labi es spētu pieņemt versiju, ka tas tapis kaut kad šī gada sākumā. Un vispār - kā lai cilvēks no malas zina, cik šai grupai ir bijis albumu, ja ir nopietns pamats pieņemt, ka šāda albuma vidējā tirāža varētu būt bijusi saskaitāma nedaudzu roku pirkstiem?
Ja tomēr pieņem lietas par tādām, kā tās tiek pasniegtas, tad šis ieraksts ir tāds kā melnraksts grāmatai, lai gan, protams, no tā būtu varējusi iznākt arī cita grāmata. Tas, kas šajā ierakstā skan, ir tikai daļēji saucams par mūziku, un pilnīgi noteikti - tas nav saucams par dziesmām. Drīzāk to varētu saukt par skaņas kolāžām, tādām, kas reizēm līdzinās ģitāru skaņošanai pirms jebkā jēdzīga spēlēšanas, citkārt - pēc Sida Bareta viņa sliktākajās dienās, vairāk gan laikam pēc Captain Beefheart, tikai neprofesionāla Captain Beefheart. Precīzāk to droši vien varētu raksturot šādi - "The Long Way to Hantymansyisk" ir progroka ieraksts, ko spēlē panku grupa. Proti - pankmūzikas viena no pamattēzēm allaž bijusi - jebkurš var spēlēt jebkuru instrumentu, jo nekādas baigās spējas tam nav nepieciešamas. Tikām progroks ir pilnīgi pretējais virziens, kuru parasti spēlē čaļi ar ja ne gluži akadēmisku muzikālo izglītību, tad vismaz tuvu tam, un sākotnēji pankroks vērsās tieši pret iedomīgi intelektuālajiem progrokeriem. Un Zupski Rubin pamanās darīt visu otrādi. Tas ir kaut kas uz to pusi, kā būtu, ja Sex Pistols mēģinātu nospēlēt no A līdz Z kādu "Jethro Tull" albumu - proti, visai īpatnēji. Un dīvainā kārtā - ievelkoši, man pat rodas sajūta, ka turpinot šo ierakstu klausoties, arī es visai drīz nonākšu Iekšējā Mongolijā... tfu-ti, Hantimansijskā.
Atsevišķās dziesmās šo ierakstu dalīt, par to rakstot, laikam nav īsti vērts, jo tas būtu vienkārši stulbi, un kālab gan lai es gribētu tā darīt, jo... ceļš uz Hantimansijsku ir ilgs un smags. Pilnīgi noteikti tas bija visai psihs lēmums no manas puses - uzlikt šo disku skanēt automašīnā, braucot ar tēvu un diviem sīkiem puikām. Faktiski vienīgie skaņdarbi, kurus var klausīties ar "nepieradinātu ausi", ir divas bonusa dziesmas albuma noslēgumā, kuras gan nemaz nav daļa no sākotnējā ceļa uz Hantimansijsku, bet visai cieši ir iepītas grāmatas sižetā - "Madrevičs komats Artūrs" un "Hipercirslis". Ja pēdējo biju dzirdējis jau jaunajā EP, tad skaņdarbs par vijolnieku Artūru Madreviču man bija jaunums, un es pat teiktu, ka šī dziesma ir visai "iekačājoša" un - var teikt, ka tā par nezināmu skaitu gadu (jo nezinu, kad tā ierakstīta) apsteidz to piegājienu, ko plaši pielieto "Suņa stunda" - dziesmu veidošanu no rakstīta nedzejiska teksta, šajā gadījumā - padomju enciklopēdijas (tiesa, gan jau NSRD ko šādu praktizēja vēl 15 gadus senāk).
Protams, šis ieraksts nav liekams vienā plauktā (kvalitātes ziņā) ar Gentle Giant, Klausa Šulces vai citu dižgaru darbiem, jo... tas ir sviestroks, bet tas pilnīgi noteikti ir lielisks (iespējams - neeksistējoša) laikmeta dokuments.
2012-08-10
7.0
comments powered by Disqus