Kazhes pierakstu burtnīca

Pirmo reizi piedalījos vienā no klasiskākajiem Latvijas velopasākumiem. Vienlaikus - pirmo reizi dzīvē ar riteni braucu sacensību režīmā - uz ātrumu, un vēl barā. Jāsaka - interesanta pieredze un šķiet, ka āķis ir lūpā (ui, cik es esmu viegli dajebkur ievelkams).

Mazliet par pašu Vienības braucienu. Tā ir itin sena velotradīcija Latvijā, ko vēl 1936.gadā aizsāka Roberts Plūme (LOK vadītājs) un Kārlis Ulmanis, bet reanimēja 1995.gadā jau Guntis Ulmanis. Šogad dalībnieku vidū bija arī Raimonds Vējonis, kuru gan man trasē ievērot neizdevās (prezidents nebija tik kolorīti tērpies, lai es viņu varētu pamanīt lielajā riteņbraucēju jūklī). Galīgi neesmu Ulmaņu fans, un vēl jo vairāk nejūsmoju par vakar dažādas uzrunas teikušo Juri Savicki (nez, ir cilvēki, kam viņš patīk?), bet šie apstākļi man velobraukšanas svētkus sabojāt nevarēja.

Tautas distancē vakar bija izteikti pāri par 4000 dalībnieku (finišēja laikam ap 4200), un lielais braucēju skaits pamatīgi ietekmē šādu pasākumu starta procedūru. Dalībnieki tiek saranžēti grupiņās pa 200 atbilstoši līdzšinējiem sasniegumiem, kur, domājams, nozīmīgākais ir iepriekšējā gada Vienības brauciena rezultāts, varbūt vēl kādi citi nopelni tiek ņemti vērā, neesmu detalizētāk interesējies. Man kā pirmgadniekam tas dabiski nozīmēja startēšanu peletona beigās. Marinai situācija varētu būt drusku labāka, jo pagājušugad viņa tajā piedalījās (kamēr es ar Gundaru un Anitu kvalitatīvi atpūtos Nāves jūras apvidū), taču uzvārda maiņas rezultātā arī viņa bija atsviesta uz beigām.

To, cik liela loma šeit ir starta pozīcijai, saprast varēja uzreiz - kad pirmie dalībnieki bija jau teju desmit minūtes braukuši, man vēl nebija pievarēts pirmais kilometrs. Milzīga rinda, stumšanās, ripināšanās, iešana - tā varētu raksturot šī brauciena starta nogriezni. Toties, tikko tiec uz ceļa, tā var sākt īstus slaloma svētkus! Galīgs nīkulis tomēr neesmu, un bišķi uzmīt nepieciešamības gadījumā varu, līdz ar to sāku dzīt uz priekšu, cik nu bija iekšā. Distance ir īsa - kādi 36km, līdz ar to satraukuma par spēku izsīkumu nebija, atliek tik braukt!

Mazliet, protams, satrauca vairākas nelāgās avārijas, kas bija novērojamas uz ceļa (cerams, ka bez ļoti nopietnām sekām), vienu reizi Ātrās palīdzības palaišanai bija arī jāsabremzējas, bet kopumā uz priekšu braucās viegli - tie pūļi nebija tik ļauni, kā biju baidījies, apsteigšanas varēja veikt gana labi. Pirmā distances puse ir lielākoties braucama lejā no kalna - pa Siguldas šoseju Rīgas virzienā līdz Sēnītei, bet atceļš caur Murjāņiem, Raganu un Turaidu jau daudz izaicinošāks. Jā, brīžiem varbūt man būtu kādu handikapu devis ritenis ar lielāku pārnesumu skaitu, varbūt drusku vieglāku rāmi vai kādām citām ekstrām, bet kopumā ar savu darba zirgu esmu pilnībā apmierināts. Siguldas kalnā tikām un beigu beigās finišēju 1142.vietā (finiša laiks 1:16:43). Sākotnējais mērķis - būt pirmajos 50% - izpildīts sevišķi neiespringstot, bet tagad nākamajam gadam (kā gan citādi - būs jāpiedalās!) ambīcija arī ir skaidra - būt labāko tūkstotī, kam būtu nepieciešams nodzīt no rezultāta vēl kādas divarpus minūtes, vismaz pēc šī gada standartiem. Kā to domāju sasniegt?

- nākamgad man vajadzētu būt būtiski jēdzīgākam starta numuram, nebūs tā kā šoreiz, kad pārliecinoši lēnākiem dalībniekiem ar četrūkstošajiem numuriem sāku iet garām vien kādā piektajā-sestajā kilometrā
- būšu vispār šādam pasākumam gatavs no tāda viedokļa, ka skaidrs, kas kā notiek, cik jau no starta var spēcīgi sākt dot uz priekšu, arī par pēdējo kalnu zināšu, ka to vairāk forsēt, nekā to darīju šoreiz
- pirms Vienības brauciena vajadzēs kādu reizīti izbraukt, piem., 50 kilometrus uz laiku, lai pārliecinātos par savu gatavību, citādi šoreiz man tā bija pirms starta pilnīgi tumša bilde - cik tad ātri es varu pabraukt
- neaizmirst pirms brauciena drusku uzpumpēt ritenim riepas un neņemt līdzi ūdens pudeli (ja vien nebūs baiss karstums) - šādā distancē man dzeršana it nemaz nav nepieciešama.

Kā būs praksē, to, protams, redzēs. Bet izaicinājumi ir nepieciešami, tur nav šaubu!