Journey to Italy

Roberto Roselīni režisētā filma "Ceļojums uz Itāliju" ir visai īpatnēja filma - kaut vai tālab vien, ka tā lielā mērā šķiet esam dokumentāls tūrisma ceļvedis pa Neapoli un tās apkārtni, kas viltīgā veidā pasniegts kā mākslas kino. Te tu redzēsi vairumu šī apvidus visslavenāko tūrisma objektu - gan Vezuvu, gan Pompeja, gan muzejus, gan katakombas, gan dīvainās skeletgalvu kapenes, turklāt vēl vairumā šo objektu galvenajai varonei līdzi būs kāds gids, kas ne pārāk aizraujošā veidā stāstīs attiecīgā objekta vēsturi. Un jā - vienlaikus tas skaitās mākslas kino. Ja tā padomā, kaut kādā mērā varētu pat teikt, ka sižets un varoņi šajā filmā gluži kā pornogrāfiskās filmās ir tikai acu aizmālēšanai, lai tev rastos sajūta, ka tas ko tu skaties, ir kaut kāds stāsts un kaut kāds vēstījums.

Nē, patiesībā tā gluži vis nav - "Ceļojums uz Itāliju" nav tikai filma tūristu piesaistīšanai, bet šī izglītojošā daļa daļēji pilda drāmas kāpināšanas un daļēji - tās nomierināšanas funkcijas. Filma vēsta par precētu pāri no Anglijas, kas ieradies Itālijas Dienvidos, lai atrastu pircējus mantojumā saņemtai villai. Taču patiesībā, kā atklājas, Alekss un Katrīna tur ir ieradušies, lai noskaidrotu, kas notiek viņu laulībā un kāpēc pretēji viņu pašu līdzšinējam viedoklim tā nefunkcionē. Dzīvojot normālo ikdienas dzīvi Londonā, Aleksam esot iegrimušam darbā, viņi kaut kā itin mierīgi ir satikuši, neievērojot, ka vienam otra sabiedrībā ir garlaicīgi un ka kamēr Alekss ir pārmērīgs lietišķs, Katrīna spēj būt pārmērīgi sentimentāla. Protams, ja ņem vērā, ka Katrīnu atveido viena no izcilākajām divdesmitā gadsimta aktrisēm Ingrīda Bergmane, viņai sentimentālismu var piedot, kā teikt - ko tik tu nepiedosi skaistai sievietei, taču Džordža Sandersa atveidotais Alekss ir itin ciets rieksts - ja viņam arī ir jūtas, viņš tās slēpj aiz deviņām atslēgām, kas lieliski ļauj sākotnēji sīkām nesaskaņām pāraugt arvien lielākā konfliktā.

Kas man šķiet interesanti, ka Roselīni šo stāstu drīzāk ataino no Katrīnas, nekā no Aleksa pozīcijas - vismaz filma pilnīgi noteikti ir veidota tā, lai skatītājs justu līdzi Katrīnai, kamēr Alekss drīzāk būtu uzskatāms par filmas negatīvo varoni, lai arī tas nav gluži tik droši sakāms, jo nelaime jau ir kopīga. Līdz pat pēdējām minūtēm man filma ļoti patika, taču beigas, kas visu atrisina, kaut kā līdz galam nepārliecināja - pirmajā brīdī tās vispār raisīja pilnīgu sašutumu, mazliet apdomājot, es spēju pret tām būt pielaidīgāks, bet gluži par optimālām tāpat neuzskatu - lai arī reizēm gribētos, lai dzīvē jebkuru problēmu varētu atrisināt, īstajā brīdī pasakot vienu pareizo teikumu, taču realitātē tas gluži tā nenotiek un labākajā gadījumā tev izdodas problēmas paslaucīt zem paklāja, nevis no tām patiešām atbrīvoties (un nē, tās šobrīd galīgi nav personīgās dzīves pārdomas - mājās viss ir vislabākajā kārtībā, nav nepieciešams man zvanīt un par to pārliecināties). Bet tāpēc jau kino ir kino, lai tas mani un tevi kā skatītājus ietītu savā fantāziju miglā - ja tev nepieciešami fakti, vari lasīt policijas ziņas vietējā presē.

P.S. Interesanti ir tas, ka kaut tā ir itāļu filma, varoņi tajā runā angļu valodā (ok, ir drusku netulkota teksta arī Neapoles dialektā), bet pasaules pirmizrādi tā piedzīvoja Itālijā dublētā veidā un itāļu versija ir arī 20 minūtes garāka par starptautisko variantu (to, kuru skatījos es). Labs kino.
2017-06-11
7.5
comments powered by Disqus