Loveless

Andreja Zvjaginceva jaunākā filma "Nemīlestība" (Нелюбовь) ir otrā pēc kārtas viņa kinolente, kas nominēta Oskaram kā labākā filma svešvalodā. Tas, protams, ir itin pārliecinošs kvalitātes apliecinājums. Un patiess prieks par to, ka otrā plāna loma šajā kinolentē ir arī vienam no tautā mīlētākajiem latviešu aktieriem - Andrim Keišam!

Filmas stāsts nav par mīlestības trūkumu. Nē, nebūt nē! Angliskais nosaukums "Loveless" ir maldinošs, "Nemīlestība" to izsaka daudz precīzāk. Kāda ir atšķirība starp to, ka nav mīlestības un to, ka ir nemīlestība? Nezinu, vai tieši tā to būtu raksturojis pats Zvjagincevs, bet manā izpratnē "mīlestības trūkums" ir tīri normāla parādība, it īpaši vientuļiem cilvēkiem, bet principā tāds var rasties arī kopdzīves apstākļos, attiecībām pamazām sairstot un veidojoties pieraduma tipa partnerattiecībām. Tikām nemīlestība ir kaut kas skarbāks un nežēlīgāks - tā nav vienkārša līdzāspastāvēšana uz "kaut ko mainīt ir slinkums" pamata, nē, tā ir postoša un iznīcinoša, un noteikti daudz tuvāka naidam nekā "mīlestības trūkums". Mīlestības pietrūkst pamestam sunim un tās pietrūkst cilvēkam, kuru mājās sagaida vienīgi televizors, bet ne viens, ne otrs nedzīvo nemīlestībā. Un tieši par nemīlestību ir šī filma.

Tās centrā ir viena ģimene, kuru patiesībā pat nevar saukt par ģimeni. Vecāki grasās šķirties un abiem viņiem ir jau nākamās otrās pusītes (attiecības ar kurām gan patiesībā ir ar ļoti labu nemīlestības potenciālu), un visam tur pa vidu ir divpadsmitgadīgs puika, kuru pie sevis nevēlas ņemt ne māte, ne tēvs, jo viņiem jau ir priekšā jaunas dzīves, un tas bērns tikai maisīsies pa kājām. Bet tad, kad zēns pats ir skaidri dzirdējis, kā šo situāciju redz abi viņa vecāki, viņš ņem un pazūd. Tikām vecāki, apliecinot savas izcilās rūpes par atvasi, to pat nepamana tajā pat dienā. Vērts arī ievērot, ka arī iepriekš dēls, domājams, nav ticis sevišķi mīlēts - kamēr vecāku dzīvokļa iekārtojums kopumā ir itin glauns un stilīgs, dēla istabā novērojamas vecas padomju mēbeles. Un tad sākas meklēšana, kurā vecākiem, protams, ir jāiesaistās, un itin daudz tur novērotajam var saskatīt paralēles arī ar Latviju.

Stāsts ir baiss - tur šaubu nav, un ne jau tas, kas ir vai nav noticis ar bērnu, ir šausmīgākais šajā stāstā. Šausmīgākie, protams, ir cilvēki. Un šajā reizē tā īsti Zvjagincevam droši vien pat troļļu armija neko īpaši nevar pārmest - šī nav filma par to, cik slikti viss ir Krievijā, bet gan par to, cik slikti ir cilvēki kopumā, un ģeogrāfijai tur nav sevišķas nozīmes. Ja nu vienīgi viņš atkal jau izmanto iespēju paust savu itin skeptisko attieksmi pret Krievijas pareizticīgo baznīcu un tās lielākajiem faniem, bet tā noteikti nav viena no būtiskākajām tēmām šajā filmā.

Filmas varoņi nav paši labākie cilvēki, tur nav šaubu, bet vienlaikus Zvjagincevs necenšas par visām varītēm viņus padarīt par briesmoņiem - viņiem ir arī cilvēcīgi vaibsti, viņiem ir šaubas un nožēla, bet viņos mājo nemīlestība, un tur nu viņi neko īsti nevar darīt, lai arī frāžu "es tevi mīlu!" filmā netrūkst, skaidrs, ka tās ir tikai frāzes, jo viņi nav spējīgi mīlēt, bet gan tikai antimīlēt.

Nezinu, cik reāli šai filmai ir tikt pie Oskara, bet mani tā joprojām nav atlaidusi, kaut ir jau pagājusi vairāk kā nedēļa kopš skatīšanās vakara. Spēcīgs, sāpīgs kino, kas liek domāt. Vērts atzīmēt, ka galveno lomu atveidotāji: Marjana Spivaka un Aleksejs Rozins pirms šīs filmas nebūt Krievijā nebija ļoti plaši zināmi aktieri, visticamāk - ne labāk zināmi kā Keišs, bet savām lomām viņi ir izcili piemēroti. Kas attiecas uz Keišu (kā gan pastiprināti nepievērsīsi uzmanību latviešu aktierim?) - man ir prieks, ka viņš šādā filmā ir piedalījies, bet viņa loma galīgi nebija tāda, kas pavēra plašas iespējas izcelties. Tas gan nemaina apstākli, ka filmu noteikti ir vērts noskatīties!
2018-01-22
9.0
comments powered by Disqus