Ziemeļu un Baltijas valstu dziesmu svētku noslēguma koncerts

Es esmu kulturāls cilvēks. Es esmu kulturāls cilvēks. Es esmu kulturāls cilvēks. Vai arī vismaz tā domāju. Tomēr realitāte ir tāda, ka šī bija pirmā (!) reize, kad apmeklēju kādu koncertu, kuram ir kaut mazākā saistība ar Dziesmu svētkiem. Vai tas kaut ko liecina par manī iztrūkstošo patriotisma devu? Ceru, ka nē. Tomēr kori man kopš bērnības vienmēr bija šķituši tāda visai tumša un apšaubāma padarīšana. Pēdējā laikā gan šis tas ir mainījies, un vismaz Baložu "Mans zirgs" kora "Juventus" izpildījumā man ļoti tīk. Tomēr "Juventus" uzstāšanās pērn Labā dabā diez vai būtu saucama par manis apmeklētu kora koncertu, līdz ar to šī tiešām bija pirmā reize. Vēl jo vairāk tā tas bija Marinai, kura iepriekš nebija bijusi Mežaparka lielajā estrādē. Līdz ar to - Paldies Vimbam, ka pavaicāja, vai vēlamies apmeklēt šo pasākumu.

Tātad, "Ziemeļu un Baltijas valstu dziesmu svētku" noslēguma koncerts. Kopumā par to, cik vērienīgi ir šie Dziesmu svētki reizēs, kad tie norit ārpus Latvijas, man ir grūti spriest. Cik prestiži ir tie citu Baltijas jūras reģiona valstu kori, kas piedalās šai svētkos, arī nezinu. Un to, cik vispār koru dziesmas ir populāras, piemēram, Norvēģijā, arī nezinu. Savukārt par to, ka Islande, lai arī Ziemeļvalsts, no Baltijas jūras atrodas itin patālu, gan esmu drošs. Tiktāl liriskai atkāpei (atkāpei no kā?).

Koncerts sākās ar dziesmu, ko Dziesmu svētku kopkoris izpildīja kopā ar īpaši par godu šim pasākumam no nelaiķiem izcelto apvienību "Cosmos". Dziesma patika, lai gan pret kosmonautiem mana attieksme ir pilnīgi neitrāla. Pēc tam skanēja katras valsts individuālā dziesma. Šī daļa noteikti būtu iespaidīgāka, ja Latvijas kori (kuri, veidoja 75% no 6000 dziedātājiem) labāk varētu padziedāt svešajās mēlēs. Proti, vairums dziesmu skanēja bez tās enerģijas uguntiņas, kas spēj kora dziedājumu padarīt par tādu riktīgu Uhh! Un tas jau ir tikai loģiski. Pieiesim lietai matemātiski - ja no 6000 dziedātāju katrai dziesmai ir tikai pa 250 valodas nesējiem, kuriem teorētiski tad arī būtu jāuzņemas vadība pār konkrēto dziesmu, ar pulvera daudzumu kaut kas var nebūt īsti kārtībā. Atšķirību varēja just, kad dziedāja latviešu mēlē, cik ļoti atšķīrās itin viss no, piem., zviedru dziesmas. Feina bija "Auļu" iesaistīšanās, jo šis bungu un dūdu kolektīvs noteikti spēj savu devu Uh! sarūpēt.

Interesanti, ka vismaz sākotnējā programmā šķiet, ka bija paredzētas arī Fēru salu un Grenlandes dziesmas, bet realitātē tādas dziedātas netika. Toties koris izpildīja vairākas daļas no Karla Orfa kantātes "Carmina Burana" - un tur atkal ar enerģijas līmeni viss bija kārtībā. Plus vēl komplektā nāca liels daudzums dejotāju, kurus gan skatītājiem klātienē, manuprāt, redzēt nebija sevišķi ērti, pārmērīgi plakanā skatītāju izvietojuma dēļ.

Un tad kārta vakara kulminācijai - "Saule, Pērkons, Daugava". Dziesma, kura šobrīd raisa vairāk emociju kā valsts himna un kura, cerams, neaizstās valsts himnu, tādējādi zaudējot daļu sava spēka. Tur patiešām trīsas skrēja pār kauliem. Un bija tikai dabiski, ka to dziedāja divreiz. Jā, bija arī "Pūt, vējiņi", kas manī raisīja pārdomas par šīs dziesmas saturu un varoņa līdzību tipiskam BMW vadītājam, kas noveda pie stāsta.

Kopējais iespaids - patika. Noteikti nebūs pēdējā reize, kad apmeklēju šāda stila pasākumu. Nākamreiz gan centīšos doties uz tādu, kur koris ir labāk pazīstams ar izpildāmo materiālu.
2015-06-30
8.0
comments powered by Disqus