A Bar in Amsterdam

2014-03-16

Amsterdama to pilsētu, kuras noteikti vajadzētu apmeklēt, manā sarakstā bija jau vairāku gadu garumā. Kā nekā - Eiropa izbraukāta, ja ne krustu-šķērsu, tad visai pamatīgi noteikti, bet visa mana pieredze Nīderlandē aprobežojās ar pāris stundām lidostā 2007.gadā - diez vai to varētu skaitīt.


Kad 2010.gadā tapa 101 lietas saraksts, Amsterdama tur arī pie sava ieraksta tika:

Aizbraukt uz Amsterdamu un uzsmēķēt zāli - diskutabls punkts, vai ne? Viens no tiem punktiem manā sarakstā, par kuru izpildīšanu īpaši šaubos - kā cilvēks, kas nesmēķē un nelieto alkoholu, es laikam gan neesmu tipiskākais weed personāžs. Zinu, ka noslieces uz jebkādām atkarībām man nav, līdz ar to - varbūt var tomēr pamēģināt? Bet pilnīgi noteikti ne Latvijā.


Pagāja vesels Olimpiskais cikls, un beidzot brauciens uz Amsterdamu notika. Protams, mana tikumiskā stāja šajos gados ir tikai gājusi labumā - tagad ne tikai neskatos televizoru, nelietoju alkoholu, neskatos uz sievietēm, nelietoju uzturā dzīvnieku izcelsmes produktus, esmu pilnībā atteicies no jebkādu elektronisku ierīču izmantošanas, esmu pārgājis judaismā, nejokojos par citu rasu pārstāvjiem, bet pat esmu gandrīz pilnībā pārstājis lietot heroīnu un tikai paretām niekojos ar medus enerģijas dzērieniem. Līdz ar to braucienam uz Amsterdamu tagad bija pilnīgi citi mērķi - garīga pilnveidošanās, baznīcu un muzeju apmeklējumi un sevis izzināšana. Kā teicis dižais Rainis, "Pastāvēs, kas pārvērtīsies, lol!"

Līdzbraucēju kompānija līdz ar to tika izvēlēta atbilstoša. Nindzja Gundars - par viņa spējām nemanāmi ielavīties hostelī pa bēniņu logu un ielaist iekšā izslāpušos ceļiniekus. Anita - pateicoties viņas zināšanām Rīgas viduslaiku vēsturē un dziļo izpratni ģilžu jautājumos. Raitis - rūdīts teātra un citu mākslu mīlis, teozofiskā aloholisma skolas pārstāvis.

Ceļojuma formāts: piektdienas pēcpusdienā lidojums no Rīgas uz Weeze, tur - īrēta automašīna, neliels 1000 kilometru līkums, ietverot Vāciju, Nīderlandi, Beļģiju, Luksemburgu un Franciju, un atgriešanās Rīgā no tās pašas Weeze pirmdienas rītā. Viss ļoti skaidri un saprātīgi.

Kā jau normāls proletārietis, piektdienu nostrādāju pie virpas, un uz lidostu devos pa taisno no darba (tiesa - strādāju no mājām, bet tā izklausās nopietnāk). Lidostā ierados teju pēdējā brīdī, jo mazliet aizkavējos ar pusdienu gatavošanu, bet tas laikam nav īpaši būtiski. Ja es te iegrimšu detaļās, tā mēs līdz vakariņām nebūsim ar šo štelli tikuši cauri un nevarēsim normāli noskatīties "Panorāmu" (nekas, ka nezinu, kas ir "mēs", par kādām vakariņām te runa un - kāda, pie joda, "Panorāma"?).

Par lidojumu neko nestāstīšu, jo nav jau, ko stāstīt, tik vien kā apstākli, ka vēl Rīgas lidostā tika iegādāts ciemakukulis Ramūnam, pie kura bija paredzēts nakšņot Amsterdamā, - pudele ar upeņu balzāmu, kura viņam svešatnē tik ļoti pietrūkst.

Dabūjām nomā auto - visai svaigu Audi A3 (ar mazāk kā 3000km nobraukumu), un devāmies ceļā. Mūsu vakara mērķis bija Māstrihta, bet vispirms vajadzēja vēl Vācijā atrast kādu slēpni. Ar to, protams, izgāja jautri - slēpnis atradās kādā pamestā sporta preču veikalā (sporta zālē?), kur gan mums nepalaimējās atrast konteineri, toties uzgājām maisiņu ar zālei aizdomīgi līdzīgu materiālu. Tā kā daži no mums (neteiksim, kuri) bija aizdomīgi piesardzīgi, materiāls degustēts netika. Veselais saprāts, protams, saka - nekā slikta tur nevarēja būt. Bet slimais saprāts saka - dažādās aizdomīgās vietās atstātas vielas ir teicama stratēģija, kā nesodīti pastrādāt kaut ko visai līdzīgu slepkavībai. "Kā es būtu varējis zināt, ka kāds idiots sadomās pīpēt to marihuānas un dusta maisījumu, ko es atstāju ventilācijas caurulē pamestā ēkā? Es neesmu atbildīgs, ka debīliķi izdzēra manus metilspirta krājumus, kuri gluži nejauši bija palikuši uz ielas blakus miskastēm." Jā, gadījumā, ja izceltos karš starp Zemi un elli, tu vēlētos būt ar mani vienā pusē! Turklāt varbūt kāds cilvēks bija vaiga sviedros strādājis, lai varētu šo gardumu iegādātos, bet te atnāk kaut kādi tirliņi un nosper visu. Nav taču smuki! Ā, un godīgā atzīšanās - es gluži vienkārši esmu bailulis. Kāpēc ņemt kaut ko aizdomīgu, ko tu atrodi graustā, ja zini, ka dodies uz vietu, kur to vari nopirkt gluži ekoloģisku un legālu?

Vienu slēpni Vācijā tomēr atradām - veltītu Galileo satelītu navigācijas sistēmai, kas slēpņotājiem, dabiski, ir īpaši tuva tēma. Un tad - uz Māstrihtu! Iepazīties ar Māstrihtas līgumu, mācīties atbilst Māstrihtas kritērijiem un nakšņot.

Ar pēdējo bija gaidāma zināma jautrība - kaut kā šoreiz nebija palaimējies atrast naktsmājas caur Couchsurfing, nez kādēļ neatbildēja arī sieviete, pie kuras gribējām palikt caur airbnb, līdz ar to bija skaidrs, ka nāksies meklēt risinājumus jau uz vietas. Šādām vajadzībām devāmies meklēt Internetu uz drošāko vietu, kur pēc tā dodas - maķīti. Zināms, ka ātrās ēdināšanas restorāni (plebejnīcas) mcDonalds ir piemēroti divu vajadzību apmierināšanai - tualetes un Interneta. Un uzmini, ko mēs ieraudzījām blakus Makdonaldam? Protams, ka Māstrihtas pilsētas futbola stadionu, kurā notika spēle! Kā īsti futbola profesionāļi, izlēmām to apmeklēt - kāda gan starpība, kas un kāpēc tur spēlēja, ja bija iespēja aiziet? Izrādījās, ka pirmais puslaiks bija jau gandrīz galā un ka Anita labprātāk ietu uz Maķīti, tālab sadalījāmies divās vienībās - puiši uz futbolu, meitenes (skaitā viena) - uz burgeriem.

Biļetes gan mums uz spēli neiedeva, bet apsargi iekšā ielaida par salīdzinoši demokrātisku maksu. Stadions bija izmēros kaut kas līdzīgs mūsu pašu "Skonto", līdz ar to pamatoti pieņēmām, ka esam ieradušies uz Nīderlandes 1.līgas (nevis augstākās) spēli, komandu nosaukumus gan uztvert neizdevās. Spēles aizraujošākā daļa (tā kā nevieni vārti tajā gūti netika) bija pārtraukums, kura laikā kāds solīds kungs mēģināja noskaidrot, ko mēs esam pazaudējuši buržuju sektorā (kur apkārt sēdēja vieni vienīgi pieklājīgi tipāži uz ādas beņķiem). Atklājis, ka esam latvieši, kas tāpat vien ceļo un nejauši nokļuvuši šajā spēlē, nezinot pat to, kas tas par turnīru un kas par komandām, viņš bija manāmi pārsteigts un līdz ar to īsti mūs nekur neaizdzina. Mēģinājām arī apgādāties ar Māstrihtas komandas šallēm, bet neveiksmīgi - meitene, kas tirgoja abonenmentus, atteicās notirgot tikai šalli. Muļķe, ko lai saka!


Pēc spēles izrādījās, ka Interneta Makdonaldā nebija, bet Anita bija sazvanījusies ar kaut kādu hosteli, kur mēs varētu palikt. Taču vispirms mēģinājām laimi atrast viesnīcu tāpat vien, braukājot pa pilsētu un skatoties piedāvājumus. Pirmais variants izrādījās kaut kur ap 120 eiro par vienu divvietīgu numuru, kas nešķita esam saprātīgi. Tad nonācām turku viesnīcā, kur varētu cerēt uz kebabu gultā brokastīs, bet visādi citādi viss bija slikti. Vēl bija daudz izklaižu ar īpatnējo Māstrihtas kritēriju, atbilstoši kuram vairums pilsētas tiltu ir slēgti auto satiksmei, par ko ekipāžas Garmin aparāti nebija informēti, līdz ar to nekādi netikām pāri tiltam. Viena viesnīca, kuru uzgājām caur booking.com, nebija atrodama dabā, toties iepazināmies ar kādu melnīgsnēju čali, kas mums cītīgi mēģināja pārdot marihuānu. Beigu beigās aizbraucām uz Anitas atrasto hosteli.

Un patiesībā tas bija gana sakarīgs - par pieņemamu cenu un normālā kvalitātē. Un ar salsas ballīti, kurā gan piedalīties nesadūšojos. Eh, reizēm es tomēr esmu gļēvulis. Un nekaunos par to. Vai arī kaunos. Nav svarīgi. Vismaz arī Raitis (Anitas aizlieguma dēļ) nesadūšojās no turienes nočiept alus glāzi - tā ka katrs tikām pie viena neizpildīta plāna punkta. Un tad - gulēt!


Hostelī pat izrādījās, ka bija tīri pieņemamas brokastis, kurās mēs nemaz nekautrējāmies normāli paēst, lai būtu gana spēka staigāt pa Māstrihtu. Par šo pilsētu pilnīgi neko iepriekš nezināju, bet izrādījās - skaista, senatnīga, mazliet līdzīga Brigei. Putni, zvēri, mūri, raganas bareljefs, vafeles - nu tā, normāli. Un grāmatnīca katedrālē. Runā gan, ka grāmatnīcu drīz slēgšot, jo tā nav ekonomiski pamatota - bet nu ļooooooooooti iespaidīga. Labi, ka mēs tur pabijām. Grāmatas gan neiepirkām, tikai nobaudījām kafiju un tai radniecīgus dzērienus.


Kavēties nedrīkst, laika maz, kilometru daudz! Tik vien kā vienu slēpni atradām Māstrihtā, un tad - uz Ljēžu. Tā, ja kas, ir jau Beļģija. Sākotnēji biju domājis, ka tur mēs pavadīsim pirmo nakti, bet labi, ka izvēlējāmies Māstrihtu, kura bija daudz skaistāka. Ljēža - nu tā, pilsēta kā pilsēta. Iela vārdā iela, kā teikt, ne vairāk. No pozitīvajām lietām gan varētu atklāt to, ka tur tika izpildīts vēl viens ļoti būtisks plāna punkts - ieēsti beļģu kartupeļi frī. Citādāk tak nevar!


Bet ne jau Ljēža mūs Beļģijā mūs interesēja. Pie pimpja mums tā Ljēža! Nē, es neesmu kļuvis vulgārāks kā parasti, gluži vienkārši blakus Ljēžai atrodas mazpilsēta ar nosaukumu Huy. Un kurš gan normāls tūrists, kas ir kaut drusku pazīstams ar krievu valodu, spēs pabraukt šai pilsētai garām? Mēs - nē. Turklāt izrādījās, ka pilsēta ir ievērojami skaistāka nekā tās nosaukums. Par izaicinājumu gan kļuva pilsētas atklātnīšu iegāde, jo pārsteidzošā kārtā Huy nav tūrisma pilsēta, bet galu galā izrādījās, ka TIC tur tomēr bija, un tur varēja dabūt ne tikai kartiņas, bet pat alu (skaitā vienu un manāmi nesvaigu - bet tomēr!). Šķiet, ka mēs šajā pilsētā sabijām vismaz divas stundas, taču diemžēl nevienu slēpni gan neatradām.


Turpinājumā ceļš veda uz Luksemburgu. Šajā lielhercogistē man bija tas gods un laime paviesoties kaut kad deviņdesmito gadu vidū, bet tas tā īsti neskaitās. Tagad gan skaitās - pilsētu apskatījām minimāli, bet vienu slēpni atradām. Karte iekrāsota, kartiņas nosūtītas - ko gan vairāk var vajadzēt? Turklāt - nekā tik pārsteidzoša šajā valstī jau arī nav. Ja tevi interesē kas vairāk par šo valsti, noskaties dokumentālo video par Vestfālenes miera līgumu un tā ietekmi uz Luksemburgu. Toties Raitis un es apgādājāmies ar Luksemburgas futbola šallēm - ļoti vērtīgs pirkums, gribētos teikt!


Vispār jau šī bija viena mežonīga triekšanās diena - mums vēl vajadzēja aši ieskriet atrast vienu slēpni un lielu daudzumu siera Francijā, ko arī izdarījām. Ar sieru jau bija bažas, ka paliksim bešā - sestdienas novakare, neizteiksmīga mazpilsēta - kur tu dabūsi siera bodi? Atbilde - Francijā jebkur. Ieraudzījām lielveikalu, un tur siera piedāvājums bija daudz plašāks nekā labi zināmajā Monty Python skečā (jā, man šoreiz ir nosliece uz saišu likšanu rakstā). Izvēlējāmies īpaši aromātiskus sierus, un tad - pedāli grīdā - un uz Amsterdamu!


Cik ilgā laikā var veikt 400 kilometrus? Ar riteni, pamatīgi minoties - divās dienās. Ar kājām - nedēļā diez vai izdosies. Meklējot ar auto slēpņus - varbūt kādās 40 stundās. Pa Latvijas autoceļiem, ievērojot atļauto braukšanās atrumu, - nepatīkami ilgā. Pa šosejām Eiropā - gluži pilnas 3 stundas jau nu nevajag, ar visu apstāšanos uztankot mašīnu un cīņu ar nedraudzīgu degvielas iegādes aparātu.

Nebija vēl vienpadsmit, kad Raitis zvanīja Ramūnam, lai pavēstītu "esam klāt!". Un patiešām bijām. Tiesa, doties skatīt Amsterdamas nakts dzīvi man vismaz nekādas vēlmes nebija. Tālab nedevāmies.


No rīta aizgājām uz tuvāko pārtikas veikalu apgādāties ar sastāvdaļām omletei, kurai, protams, uzkodām gardu franču sieru un ne mazāk gardu beļģu alu. Izlēmām, ka centrā ar mašīnu neko neesam pazaudējuši, tālab turp braucām ar tramvaju. Un tad vienkārši klīdām pa pilsētu, kur nu Ramūns teica, ka jāiet. Vai vēlāk Raitis - navigējot uz slēpnīšiem (kurus meklējām vēl laiskāk, nekā citkārt). Pamatīgi pielikāmies kādā burgernīcā, kur, kā jau normāls dīvainis, ēdu burgeri ar avokado un dzēru milkšeiku. Pabijām Starbukā, manā gadījumā, šķier, pirmo reizi. Neko gan tur, protams, nedzēru. Nopirkām Ajax futbola šalles. Bija doma iet uz Ajax spēli pret Canbuur, taču tā izrādījās izpārdota. Kā nelielu kompensāciju saņēmām iespēju apskatīt vaigā Canbuur fanus, kas biedējošā kolonnā soļoja pa Amsterdamu, dedzinādami petardes un izskatīdamies tieši tik piedzērušies, cik varētu gaidīt no mazpilsētas mehāniķiem, krāvējiem, miesniekiem un citādiem censoņiem, kuru sejas intelekts nebija izkropļojis (jūtu, ka es uzprasos pa seju par savu snobismu - buržujs nolāpītais!).


Ja jau uz futbolu netikām, izlēmām to skatīties kādā bārā. Ramūns kā gandrīz vietējais zināja labu vietiņu, kur viņš bieži ejot ar kolēģiem. Tikai labā vietiņa svētdienās nestrādāja. Tikām sporta bārā mums pavēstīja, ka Ajax spēles tur nerādot, jo viņiem nevajag nepatikšanas un asinsizliešanu - tur, redzams, futbolam pieiet pa nopietno. Bet nekas - itāļu restorānā Ajax spēli noskatīties varēja gan. Tiesa, spēles sākumu, kurā Ajax guva savus vienīgos vārtus, mēs, protams, neredzējām. Toties kļuvām par lieciniekiem (ar TV starpniecību) kā Nīderlandes čempionāta līderi vispirms zaudēja iegūto pārsvaru, bet tad, nespēdami izraut uzvaru, sāka arvien trakāk psihot laukumā. Un tas par spīti tam, ka Canbuur futbolisti brižiem spēlēja kā tādi āderu cirtēji.


Pēc spēles mazliet izbraucām ar metro, kurš man gan izskatījās pēc tramvaja, pastaigājām pa parku, secinājām, ka neviens no mums nespēj uzlidot kokā pēc Terrain 5 slēpņa un devāmies uz Ramūna dzīvokli pakot mantiņas ceļam. Kādā brīdī gan bijām atcerējušies, ka no rīta mašīnas bagāžniekā bija palikuši mūsu siera krājumi, kuri siltajā un saulainajā dienā varētu būt ļoti kārtīgi piesmaržinājuši mašīnu, bet nu jau bija par vēlu lietu glābt. Vienīgais, ko varējām izdarīt un arī izdarījām - pirms izbraukšanas notiesājām vienu siera rituli, cerībā, ka mazāk jutīsim mašīnā valdošo aromātu. Vismaz daļēji, kā šķiet, tas patiešām palīdzēja.

Ar pēdējo nakti atkal bija neskaidrības - izlidošana mums bija gaidāma 6:30 no rīta, un Rīgā bija uzreiz jādodas uz darbu, līdz ar to kaut cik pagulēt vajadzēja un labāk - ne lidostā uz grīdas. Bijām atraduši hosteli, kas atrodoties tieši pie lidostas, kas šķita praktiski, jo tas paredzēja iespēju nodot mašīnu un tāpat varēt nokļūt hostelī. Ar hosteļa atrašanu dabā gan sanāca pacīnīties, tomēr beigu beigās tajā nokļuvām. Turklāt vēl tādā veidā, ka papīrus biju aizpildījis, norādot Raiti par savu dzīves biedru. Šī iemesla dēļ gan istabā ar Raiti un Anitu nakšņoja Gundars, bet es tiku pie kameras vieninieces kopā ar siera rituļiem. Rādītājs tam, cik labi šis siers darbojās, gūstams faktā, ka nakts vidū pamodos no murga, kurā mani žņauda sātans. Īsi sakot - siers bija labi jūtams. Tik labi, ka kāpjot lidmašīnā mana mugursoma ar sieru tika novietota ļoti tālu no vietas, kur sēdējām mēs paši. Domājams, ne visiem šis lidojums bija komfortabls. Mums katrā ziņā bija - bijām pietiekami maz gulējuši pa nakti, lai nogulētu gandrīz visu ceļu līdz Rīgai. Un tā viss arī beidzās.