Achilles and the Tortoise

Trešā Takesi Kitano filma, ko noskatījāmies, kalpo par ilustrāciju populārajam Zeno paradoksam par Ahileju un Bruņurupuci. Filmas ievadā paradokss tiek izstāstīts, tā lai arī tā nezinātājiem būtu skaidrs, par ko ir runa, līdz ar to es sekošu Takesi Kitano piemēram un arī izskaidrošu paradoksu. Tātad, šaubu nav, ka Ahilejs skrien ātrāk par Bruņurupuci. Taču kas notiks, ja Bruņurupucim tiks iedots handikaps startā - tā, ka Ahilejs startēs 10 metrus aiz bruņurupuča? Kamēr Ahilejs veiks 10 metrus, kas šķir viņu no Bruņurupuča, arī Bruņurupucis būs ticis kādu gabaliņu uz priekšu, piemēram 1 metru. Kamēr Ahilejs veiks šo metru, kas viņu šķir no Bruņurupuča, Bruņurupucis būs pavirzījies vēl par centimetru uz priekšu. Vai pieveicis iztrūkstošo centimetru Ahilejs būs Bruņurupuci panācis? Ne vella - bruņurupucis būs jau gabalā (0.1 milimetra attālumā). Un tā līdz bezgalībai - Ahilejs tikai arvien tuvosies Bruņurupucim, bet nekad viņu nepanāks. (vairāk par Zeno paradoksiem vari uzzināt izcilajā Hofštatera GEB)

Filmā Ahileja funkcijas pilda tās galvenais varonis Mačisu, bet Bruņurupuča - panākumi mākslā. Bagāta uzņēmēja - mākslas mecenāta - dēlam Mačisu jau no mazotnes bija paredzēja mākslinieka karjera, taču tēva izputēšana un pašnāvība viņu atstāj vienu un absolūti nesagatavotu reālajai dzīvei, tomēr sapni par gleznošanu viņš nezaudē, lai arī kādus upurus tas neprasītu. Faktiski vienīgais mantojums, kas viņam paliek no tēvs godības laikiem, ir sarkana berete, ko viņam dāvā tēva atbalstīts mākslinieks (Sarkanās beretes! Slava!). Mačisu ir tik ļoti zīmēšanas pārņemts, ka viņš nespēj koncentrēties ne mācībām, ne darbam, lai uzreiz atkal neiegrimtu zīmēšanā. Kamēr tētis ir bagāts, tikām viss ir ideāli - no viņa negaida nekādu ieguldījumu skolā, viņš var apturēt tramvaju, lai to uzzīmētu, un tamlīdzīgi, bet vēlāk tik viegli viss, protams, nestrādā. Taču cik ļoti centīgi lai Mačisu arī negleznotu, viņam nevienā brīdī neizdodas uzkļūt mākslas viļņa virspusē - visu laiku viņš ir tikai sekotājs, kura darbi nevienu neinteresē, jo citi to jau ir pateikuši labāk. Viņš var pievērsties reālismam, abstrakcionismam, kubismam, puantilismam, gleznot kā Klē vai kā Mondriāns, nodarboties ar (visnotaļ sviestainu) konceptuālo mākslu, apķēzīt māju fasādes, bet nekad viņš nespēs panākt Bruņurupuci.

Filmā ir daudz nāves - Mačisu apkārtējie itin aktīvi mirst, kamēr viņš turpina savu bezcerīgo ceļu pretī panākumiem, taču nosaukt to par drāmu laikam gan nevar, pārāk daudz filmā ir muļķīgā un komiskā (ieskaitot faktu, ka Mačisu jaunībā atveido 45 gadus vecs aktieris). Filma ir saistoša kā īsais kurss 20. gadsimta mākslas vēsturē, taču tajā itin dīvainā veidā sastiķējas filmas trīs daļas - kurā katrā Mačisu atveido cits aktieris, katrai nākamajai kļūstot mazāk reālistiskai. Kā izklaides materiāls filma arī nav slikta - taču kārtējo reizi jāsaka: kāpēc tā ir "500 filmu" grāmatā, man nav ne mazākās nojautas (un kā tas nākas, kāpēc grāmatā ir tā, nevis "Zatoichi" vai "Dolls"?)
2017-10-01
8.0
comments powered by Disqus