L'analphabète

Agotu Kristofu kā viegli franču mēlē lasāmu rakstnieci man ieteica Kžištofs, kuram tulkošana no franču valodas ir viena no dzīves pamatnodarbēm, līdz ar to bija pamats pieņemt, ka viņš zina, par ko runā. Kā labāko lasāmvielu no Kristofas daiļrades viņš ieteica autobiogrāfisko "Analfabēti", kura turklāt izceļas ar ļoti nelielu grāmatas apjomu. Un zināms, ka man ir piesardzīga attieksme pret biezām grāmatām (ja vien to autors nav Umberto Eko vai vismaz Haruki Murakami). Tā kā izrādījās, ka šo grāmatu nav tik viegli dabūt rokās, pasūtīju to lietotu no mana iecienītā resursa AbeBooks. Grāmata atnāca pārsteidzoši ātri, es jau sapriecājos, tūlīt lasīšu. Un tad nāca atklāsme - kā īstens analfabēts biju pamanījies šo grāmatu pasūtīt nevis franču, bet gan spāņu izdevumā. Man nav principiāli nekādu iebildumu pret spāņu valodu, ja neskaita vienu mazu problēmiņu - šo valodu es nepārvaldu tā kā nemaz. Līdz ar to - ja nu kādam vajag, labprāt šo grāmatu atdošu. Bet neveiksme ar lasītprasmi nekļuva par iemeslu, lai es padotos un paliktu bez "Analfabētes". Atradu kādu francisku Interneta veikalu, kurā varēja šo grāmatu e-formātā iegādāties, tādējādi man tiekot pie droši vien trešās vai ceturtās grāmatas, kuru Kindle vajadzībām iegādājos par reālu naudu. Nekas gan neliecina, ka tā varētu kļūt par tendenci, bet tomēr - vērā ņemams notikums.

Tātad - grāmata patiešām ir autobiogrāfiska, un tās nosaukums nav nejauši izvēlēts, lai gan rakstniece, dabiski, ka nebija analfabēte. Situācija bija sekojoša - A.Kristofa 1956.gadā aizbēga no dzimtās Ungārijas uz Rietumiem, jo nevēlējās īsināt laiku padomju karavīru un tanku sabiedrībā, un tieši franču mēlēs runājošajās zemēs viņa kļuva par ievērojamu rakstnieci, ar visu to, ka aizbēgšanas laikā viņa franču mēlē nerunāja tā kā nemaz, un pēc tam vairākus gadus reāli jutās esam analfabēte, līdz sadūšojotās apmeklēt lasīšanas kursus. Vērts piebilst, ka man pašam franču valodā arī izteikta invaliditāte, un lasītprasme ir vienīgā, kura man piemīt puslīdz sakarīgā līmenī. Ok, klausīšanās spējas arī ir kaut kādas, bet tikko nepieciešams pašam noformulēt pilnu paplašinātu teikumu, sākas katastrofa. Tiesa, pozitīvais ir tas, ka vismaz patlaban es nestrādāju rūpnīcā Francijā, līdz ar to man sevišķas nepieciešamības pēc šādas runātprasmes arī nav. Tomēr ceru, ka kādu dienu tam dambim būs lemts plīst, un atklāsies, ka franču valodai pastāv arī mutvārdu variants.

Tātad, atpakaļ pie grāmatas. Kā jau Kžištofs solīja, to ir patiešām ļoti viegli rakstīt, jo autore (galvenokārt) izvairās no citu laika formu kā vien vienkāršā tagadne lietošanas, līdz ar to nav sevišķi jāpūlās saprast, kuram darbības vārdam šajā dīvainajā saliktajā laikā atbilst šī konkrētā konstrukcija, tā vietā var sekot grāmatā notiekošajam. Protams, vienlaikus, nekā TĀDA šai stāstā nav - meitene, kas uzaugusi internātskolā, kurā dzīvojusi pastāvīgā badā, tad apprecējusies un ar mazu bērnu rokās šķērsojusi Austrijas robežu, nonākot Rietumu civilizētajā pasaulē. Tur sākotnēji strādājusi fizisku darbu, bet tad pamazām ieguvusi reputāciju kā rakstniece. It kā - pavisam vienkāršs stāsts, bet - patiess, un tajā ir liela daļa tā spēka. Bez sevišķas izskaistināšanas un pārspīlēšanas, vienkāršs cilvēcīgs kādas sievietes stāsts, kura vienmēr mīlējusi grāmatas, arī tad, kad jutās esam analfabēte.
2016-01-16
8.0
comments powered by Disqus